Anekdotes bērniem

Mazais Valteriņš nāk mājās no skolas un saka:

- Vecmāmiņ, es atnesu mietu!

- Labi darīts, mazdēliņ, uzcel žogu.

Mammu, mums bērnudārzā ir meitene, man viņa ļoti patīk. Kad mēs klusā stundā gulējām savās gultās, es gribēju viņu noskūpstīt, bet viņa gulēja ļoti tālu, tāpēc es uzspļāvu viņai.

- Visvairāk man patīk spēlēt futbolu ar savu trīsgadīgo dēlu.

- Vai, cik tu esi labs tēvs!

- Vienkārši viņš vienīgais nezina, ka es neprotu spēlēt

Mazā Anna skatās ģimenes albumu: - Mammīt, kas ir šis slaidais un sprogainais izskatīgais vīrietis ar melnu bārdu?

- Tas ir tavs tētis.

- Ko? Un kas tad ir šis apaļais, bārdainais plikpauris, kas dzīvo pie mums?

Brokastis. Mamma cenšas pierunāt Tomasiņu ēst mannas putru

Viņš: - Mannu brokastīs neēdīšu! Man nepatīk, ja no rītiem galvā ir putra!

Mamma iedod Ansītim kūkas gabalu.

- Mammu, es gribu divus gabalus!

- Labi, dēls. - Tad viņa paņēma nazi un sagrieza gabalu divās daļās.

- Jānīt, kāpēc tu nāc uz skolu ar netīrām rokām?

- Citu man nav.

- Tēt, šodien skolotāja uzdeva jautājumu un es pirmā pacēlu roku!

- Oho! Un ko viņa jautāja?

- Viņa jautāja, kurš nevar atrisināt uzdevumu.

- Cik netīri var būt bērni!

- Tas tiesa. Es vakar nomazgāju veselus trijus, līdz atradu savējo!

- Mamm, kas ir skleroze?

- Ko tu pajautāji, dēls?

- Kad?

Pēc zoodārza apmeklējuma zēns uzrakstīja eseju par to, kā viņš pavadīja nedēļas nogali: "Es redzēju briedi. Viņam galvā ir mūsu pakaramais…”

Skolā bērni rakstīja sacerējumu par tēmu "Ciemos pie vecmāmiņas". Īsāko eseju rakstīja Jānītis: "Mēs aizbraucām pie vecmāmiņas, bet viņas nebija mājās."

Ilzīte atnāk mājās no zobārsta apmeklējuma.

Tēvs: - Nu, vai zobs vairs nesāp?

- Es nezinu. Ārsts to paņēma sev.

Pēterītis un Ieviņa spēlē paslēpes.

Pēterītis saka: - Ja es tevi atradīšu, es tevi noskūpstīšu!

Ieviņa: - Labi. Un, ja neatradīsi, es stāvēšu aiz durvīm!

- Dēls, kāpēc tu tik ilgi sēdi tualetē? Vai Tev ir aizcietējums?

- Nē, mammu, man ir planšete.

- Mamm, kā rodas nāras?

– Meitiņ, tās ir meitenes, kuras bērnībā ēda ļoti daudz saldumu, tāpēc dibens salipa kopā.

- Meitiņ, ko tu mīli visvairāk?

- Kartupeļus un tēju ar aveņu ievārījumu.

- Un no cilvēkiem?

- Es neēdu cilvēkus.

- Dēls, cik reizes es tev šodien esmu teicis, ka tu nevari būt tik sīkumains!

- Deviņas...

- Jūs esat brāļi?

- Nē, mēs esam dvīņi!

– Vai brāļi un dvīņi nav viens un tas pats?

- Ne vienmēr. Piemēram, mēs esam māsas.

Māte baras uz savu mazo dēlu. Viņš klusē un uzmanīgi skatās uz viņu. Kad mammas dusmas beidzas, dēls saka:

- Zini, mammu - tava apakšlūpa tā interesanti sitās pret augšlūpu. Kā tu to dari? Parādi vēlreiz!

Bērns pieskrien pie tēva: - Tēti, tēti!

- Tu mani vienmēr novērs uzmanību ar saviem niekiem un traucē. Runāsi tikai tad, kad es tev jautāšu!

- Tēt, tad ātri pajautā man, vai gadījumā tu neesi aizmirsis mašīnai uzlikt rokas bremzi un vai tā tagad neripo pa ielu.