You are using an old version of browser and some interface won't work. We recommend you to update your browser!

Saturs turpināsies pēc reklāmas

Drosme būt sev pašai – Dinas Zuzānes pēdējā intervija

30. septembrī 66 gadu vecumā mūžībā tika aizsaukta mecenāte un mākslas kolekcionāre Dina Zuzāne. 2. oktobrī viņa svinētu savu 67. dzimšanas dienu, taču liktenis bija lēmis citādāk - Dinas dzīve pēkšņi aprāvās, atstājot skumjas tuvinieku, radu un draugu sirdīs.

Vēl vasarā “STV Pirmā!” raidījumam “Iečeko slavenību” bija iespēja viesoties Dinas savrupnamā Ķīpsalā, kur viņa šova vadītāju Andri Buli sagaidīja basām kājām un laipni izrādīja sev tik tuvās un mīļās lietas. Dina atklāti runāja gan par sajūtām pēc laulības šķiršanas, gan dzīves vērtībām – visu raidījumu caurstrāvoja milzīga mīlestība pret cilvēkiem, neizmērojams spēks un sirsnība. Vēlme baudīt ik minūti, kas mums dota – ekstrēmus izbraucienus auto, ceļojumus, vai mīļus vakarus ar draugiem. Dina vairākkārt uzsver – viņa nekautrējas būt tāda, kāda viņa ir – sirsnīga, atbalstoša, savējā. Un ja kādam tas nav ērti, tā ir katra paša darīšana. Piedāvājam ieskatīties sarunā, kurā Dina Zuzāne padalās ar savu skatījumu uz dzīvi.

Kāda Tu biji jaunībā? Vai arī tikpat dulla?

Jaunībā biju skaista sieviete, gariem matiem, uz kuru vīrieši atskatījās. Ejot pa ielu, mans bijušais vīrs pat skaitīja un patiesi - katrs otrais vai trešais vīrietis vienmēr atskatījās. Biju sieviete, kura izdomājusi nekad neprecēties. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija 11 gadi un es sapratu, ka precēties negribu. Sapratu, ka vīriešus ir jāizmanto – lai viņi maksā, vadā pa restorāniem un izklaidē. Zinu, tas šobrīd skan riebīgi, bet tā tas bija.

Kā Tu jūties pēc šķiršanās un kādas tagad ir attiecības ar vīru?

Mans vīrs ir manu bērnu tēvs un mazbērnu vectēvs. Es viņu ļoti cienu kā cilvēku un nekad neteikšu neko sliktu par viņu. Mēs varam paši nesaprasties, bet tās ir tikai mūsu savstarpējās attiecības.

Tev ir ļoti spēcīga pašapziņa, kādu padomu Tu dotu citām sievietēm, kuras pārdzīvojušas šķiršanos?

Es ieteiktu aiziet uz Liepājas teātra izrādi “Pūt vējiņi.” Tu var redzēt latviešu sieviešu stāju un pašapziņu. Man ārkārtīgi patika šī izrāde. Sievietei, pirmkārt, nekad nav jāzaudē nekas. Viņai ir jābūt tādai, kāda viņa ir. Divus mēnešus pēc šķiršanās es biju salūzusi – naktī taustīju gultu un nesapratu, kā var būt, ka man blakus nav mīļotais cilvēks. Un tad es sapratu, ka man ir iespēja - salūzt, vai pieņemt lēmumu, ka gribu dzīvot. Es izvēlējos baudīt dzīvi. Gribu būt laimīga, gribu, lai acis mirdz.

Tu esi kļuvusi stiprāka?

Es vienmēr esmu bijusi stipra. Nekad neesmu bijusi vāja. Šobrīd esmu sapratusi, ka man jābūt pašai. Vienai un stiprai. Ja agrāk bija kāds stiprais plecs blakus, tad tagad esmu pati stipra par sevi. Tagad es varu koķetēt, varu būt brīvāka. Varu aicināt uz mājām kādus cilvēkus un kad vien vēlos. Agrāk tomēr tas bija jāsaskaņo un jārēķinās ar citiem. Šobrīd es daru to, ko es gribu. Brīvas sievietes statuss, tā savā veidā ir privilēģija. Manā dzīvē ir parādījušies jauni cilvēki, kas mani gaida visur. Es nezinu, ko no visa iecerētā izpildīšu, bet dzīve ir dzīve.

Cik svarīgi Tev ir draugi un vai draudzība spēj izturēt laika pārbaudi?

Daļa draugu man ir jau gadiem, bet daļu esmu zaudējusi. Un es nevaru teikt, ka tas ir manas vainas dēļ. Reizēm ir tā - ja tev drusku labāk iet, cilvēki no tevis novēršas. Nevis tāpēc, ka tu to gribi, bet cilvēki kādā mirklī sajūtas mazsvarīgāki. Un tas ir ļoti sāpīgi. Man bija bērnības draugs un meitas krusttēvs, ar kuru biju kopā 26 gadus, bet vienā dienā viņš pēkšņi pārstāja kontaktēties. Viņš vairs nezvanīja un nenāca, sakot – man nav naudas! Bet es taču neprasu no tevis naudu! Viņš sevi uzskatīja par neveiksminieku, bet man nekad nav bijis svarīgi, cik daudz naudas kādam ir maciņā.

Tu daudz palīdzi citiem – kāpēc tas Tev ir svarīgi?

Es nevaru visu, bet cik varu, labprāt dalos. Man nav žēl. Man ir labs piemērs dzīvē, kuru vienmēr stāstu. Meitiņai bija klases biedrs, kura ģimenē tētis bija slims un mammīte viena rūpējās par trim bērniem. Kad bija jāsarūpē dāvanas, mamma atnāca uz skolu un teica – es nevaru iedot naudu, bet varu šūt un palīdzēt ar savu darbu. Manuprā, cilvēkam naudas vietā daudz svarīgāks ir praktiskāks atbalsts.

Tava atziņa pēc mūsu sarunas- vai guvi kādas pozitīvas emocijas?

Man pozitīvas emocijas ir visu laiku! Es esmu tāda, kāda esmu. Kādam patikšu, citam nepatikšu. Un es to absolūti pieņemu. Neviens cilvēks nav pilnīgi perfekts. Vienam šķiet, ka esmu laba un forša, citam, atkal nepatīku. Nekad nebūšu pati jaunākā, skaistākā, gudrākā vai pati bagātākā. Ja ar šo atziņu dzīvo, viss ir baigi labi. Dzīve ir jābauda. Tā ir tikai viena un tik īsa. Ja sāksim domāt par to, kas būs vai nebūs, tad pa īstam nedzīvosi.

Visu sarunu ar Dinu Zuzāni skaties šeit:


Šī raksta tēmas
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Saturs turpināsies pēc reklāmas

Similar advices

Loading...

Loading...
Loading...
Loading...
Loading...
Saturs turpināsies pēc reklāmas