Somu fotogrāfs ieradies Rīgā ar personālizstādi "Vardarbības horeogrāfija"

Kāda var būt vardarbība? Uz šo jautājumu atbildi meklēja somu fotogrāfs Harri Pelviranta, kurš ir ieradies Rīgā ar savu personālizstādi "Vardarbības horeogrāfija". Izstāde apskatāma Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālē no 8. oktobra līdz 8. novembrim.

Ar ko "Vardarbības horeogrāfija" ir īpaša?

"Vardarbības horeogrāfija" ir fotoprojekts, kurš pievērš uzmanību vēsturiskām preses fotogrāfijām, kurās ir attēlota vardarbība, un vizuāli pārinterpretē tajās redzamo, kombinējot jaunus darbus ar atrastām un pielāgotām fotogrāfijām. Pēdējos divdesmit gadus Harri Pelviranta ir interesējies par fotogrāfijām, kurās redzama vardarbība, ik pa laikam šādus attēlus iegādājoties. Šo dīvaino un spokaino preses fotogrāfiju kolekciju veido jau 120 attēli. Tajās redzami tādi notikumi, kā rasistiski uzbrukumi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, vēderā sašauts vīrietis lielveikala priekšā septiņdesmitajos gados, zēns, kuru piekāva policisti, četrdesmitajos gados un konflikts starp studentiem un policiju demonstrāciju laikā sešdesmitajos gados.

Šī kolekcija ir aizsākums izstādei "Vardarbības horeogrāfija", vizuālā veidā parādot stāstījumu par to, kā melnbalto preses attēlu laikmetā galvenajos ziņu medijos tika attēlota faktiskā vardarbība. Lai gan Pelviranta kolekcija nav nedz visaptverošs, nedz zinātniski pamatots arhīvs, tajā tomēr ir novērojamas noteiktas iezīmes, kuras atkārtojas. Pelviranta ir analizējis šīs fotogrāfijas, īpašu uzmanību pievēršot tam, kā upuris tiek attēlots un kā viņa ķermenis reaģē uz spēka pielietojumu. Balstoties uz šo analīzi, autors ir izveidojis jaunus darbus. Tādējādi kolekcija darbojas gan kā atsauce, gan kā darba materiāls. Pelviranta uzglabā, griež, pārfotografē un no jauna interpretē fotoattēlus.

Šīs daudzveidīgās pieejas mērķis ir vizualizēt faktisko vardarbības aktu attēlošanas praksi. Vēsturiskie preses fotoattēli sniedz liecības ne tikai par pagātni, bet tie var arī kalpot kā materiāls, lai izprastu vardarbības vizualizācijas veidus mūsdienās. Projekts ir pilnībā balstīts uz pētniecību, tādējādi pētījuma "izejmateriālus" un "rezultātus" ir iespējams apstrādāt un pasniegt ļoti burtiskā veidā. Tā vietā, lai zinātniski analizētu kolekciju un rakstiski apkopotu secinājumus, autors ir izvēlējies prezentēt savu gala analīzi vizuālā formātā. Tas izriet no viņa pārliecības, ka attēli spēj atspoguļot svarīgus stāstus un faktus par mūsu sabiedrību ar ļoti atšķirīgu uzsvaru: ilustratīvās prezentācijas sniedz alternatīvus veidus, kā konceptualizēt un redzēt pasauli. Rakstiskai pētījumu analīzei ir tendence mēģināt retoriski pārliecināt lasītāju, toties attēli pauž ne tikai faktus, bet arī emocijas, miesīgumu, dīvainības, kaislības un nedrošību. Attēli šķiet pretrunīgāki, nežēlīgāki, uzmācīgāki un šokējošāki par tekstiem. Viņi atstāj citādu iespaidu. Šādā veidā tie var radīt lielāku patiesumu nekā parastie pētniecības ziņojumi.