Pieļaujot šīs 3 kļūdas, mēs palielinām sāpes par aizgājēja nāvi

Sēras (Image by skeeze from Pixabay)

Nāve – mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa, bet tā vienmēr piezogas negaidīti un, kaut arī apzināmies, ka tā reiz pienāks, emocionāli mēs nekad neesam tai gatavi. Mēs nezinām, kā šādos gadījumos reaģēsim. Nezinām, kā palīdzēt cilvēkam, kuram miris tuvinieks. Nezinām, ko teikt un kā mazināt sāpes – sev un citiem. Diemžēl reizēm, kad vēlamies rīkoties kā ir labāk, tiek pieļautas kļūdas, kas rada pretēju efektu – tā vietā, lai cilvēkam kļūtu vieglāk, viņa sāpes palielinās.

1. “Es neiešu pie zārka atvadīties, jo gribu saglabāt atmiņā viņu dzīvu”

Šādu nostāju var ieņemt cilvēks, kurš zaudējis tuvinieku. Ir svarīgi atcerēties labo par cilvēku, atcerēties viņa izskatu, smaidu, smieklus, kopīgi piedzīvotos mirkļus, tomēr pēdējās atvadas ir ļoti svarīgas. Tas ir nobeigums, pierādījums, ka otrs tiešām ir aizgājis un tavā dzīvē vairs nebūs. Tas ļaus vieglāk pieņemt notikušo un tu varēsi turpināt savu sērošanas procesu jau to apzinoties. Izvēle, neiet pie zārka, vēlāk var traucēt “sadzīšanas” posmā un neļaus sāpēm pāriet. Ja atvadīšanās nav bijusi iespējama, ja tā ir tikusi liegta vai tu brīvprātīgi esi izvēlējies neatvadīties, tu līdz ar sāpēm par zaudējumu pēc kāda laika vari just arī sāpes, ka neesi varējis pateikt pēdējās ardievas, tādējādi sāpju apjomu palielinot.

2. “Tagad es viņu netraucēšu. Viņš sēro. Piezvanīšu vēlāk”

Šādu nostāju nereti ieņem sērotāja draugi, tuvinieki vai kolēģi. Ir skaidrs, ka, cilvēkam saskaroties ar nāvi, īpaši sev tuva vai mīļa cilvēka, viņš sēros un mums pašsaprotama šķiet vēlme ļaut viņam to darīt, netraucējot ar jautājumiem. Daudzi noteikti arī vēlēsies šādā brīdī palikt vieni, viņi var būt nolieguma vai šokam līdzīgā stāvoklī, viņi var reaģēt neadekvāti un, iespējams, nebūs īpaši runātīgi, bet cilvēkam šādā brīdī ir nepieciešams citu atbalsts. Ir vajadzīgi cilvēki, kuri ar savām darbībām parāda, ka viņš tiem ir svarīgs. Citādi sāpēm var pievienoties vientulība un tad sēras var kļūt vēl dziļākas. Apciemojums, zvans vai pat īsziņa parāda, ka tu esi pieejams sarunai un atbalstam, ja otram tas ir nepieciešams. Iespējams, sērojošajam ir nepieciešams tieši tavs plecs, uz kā paraudāt. Reizēm pat nevajag vārdus, lai otru nomierinātu. Apziņa, ka viņam ir kāds, uz ko šādos brīžos var paļauties, var atvieglot sērošanu un būtiski uzlabot jūsu attiecības. Galvenais, lai tu esi gatavs būt sērojošajam blakus.

3. “Es nevaru par to tagad domāt. Es labāk pievērsīšos darbam”

Ir gadījumi, kad tā vietā, lai sērotu, cilvēks izvēlas mesties darbos vai pievērsties citām lietām, kas aizņem prātu. Sākotnēji tas palīdz, jo novērš domas, un sēras tiek it kā atliktas, bet, kad apziņa saprot realitāti, emocijas var būt vēl spēcīgākas. Var rasties vainas sajūta, ka neesam aizgājēja nāvei veltījuši savu laiku un uzmanību. Uzzinot par nāvi, jau pašā sākumā ir jāatvēl laiks sērām un visām emocijām, ko tās nes līdzi. Ir jāpieņem realitāte un jāiziet cauri visiem 6 skumju etapiem, jo tas ir notikums, ko mēs nevaram mainīt.

Lai vari ļauties atmiņām un sērām, bēru organizēšanu uztici apbedīšanas birojam. Tādam, kas ir savas nozares profesionāļi un ļaus tev šajā laikā būt kopā ar saviem tuviniekiem, emocionāli atbalstot vienam otru.