Psihoterapeits Artūrs Miksons: visbiežāk vecāki paši sabojā bērnus

Psihoterapeits Artūrs Miksons, ekrānuzņēmums

Visbiežāk vecāki ir "sačakarējuši" bērnus, kas agrīnā vecumā nonāk pie psihoterapeita, tā sarunā raidījumā “Māmiņu klubs” saka psihoterapeits Artūrs Miksons.

Bez traumatizācijas uzaugt nav iespējams, paskaidro psihoterapeits un piebilst, ka šīs ciešanas būtu nodalāmas - vajadzīgas ciešanas un nevajadzīgas ciešanas.

Kas ir vajadzīgās ciešanas?

Vajadzīgās ciešanas ir - bērna atdalīšanās no mammas, kad viņš sāk iet dārziņā, kad nomirst pirmā zelta zivtiņa, nomirst sunītis, nomirst ome. Cerams, ka visas šīs ciešanas ir adekvātā vecumā, nav pāragri un nav bijušas ļoti traģiskas. Šis ir dzīves ritums - ar ko mēs saskaramies, saka Miksons un piebilst, ka šīs ir traumas, lai mēs kaut ko iemācītos un adaptētos dzīvē. Tieši tas pats ir, kad mūsu bērni saskarās ar vecāku ciešanām, pārliecībām - tas ir dabiski, jo viņi iemācīsies no vecākiem kā no cilvēkiem, skaidro psihoterapeits.

Atšķirība ir tā - cik ļoti vecāki strādās ar sevi, lai novērstu bērniem nevajadzīgas ciešanas. Var pieļaut kļūdas, bet vecāk uzdevums ir doties pie speciālistiem un šīs kļūdas risināt. Miksons norāda, ka viņam ir liels prieks par tiem vecākiem, kas ir saskarušies ar mazākām un lielākām dzīves traģēdijām un viņi laicīgi meklē speciālista palīdzību. Viņi negaida, pusgadu, gadu vai trīs gadus, lai ietu un konsultētos.

Kuras ir tās vērtības, kuras vecākiem šodien būtu jāiemāca?

Lielākais un svarīgākais ir tas, ka jūs savu bērnu mīlat, neatkarīgi no tā, ko viņš jums saka, skaidro Miksons un piebilst, ka svarīgi mīlēt līdz skolas vecumam un arī pēc tam. "Ja bērns jums saka, ka jūs esat debīlākā mamma pasaulē, jūs viņu tāpat mīlat, jo bērns to nedomā nopietni.

Jebkurai mammai, kura šajā brīdī apvainojas uz savu bērnu - ir jāiet ar steigu uz terapiju, skaidro speciālists. Viņš arī piebilst, ja trīsgadīgs bērns spēj ar saviem vārdiem mammas pašapziņai kaut ko nodarīt un mamma vēlās kliegt uz bērnu, tad noteikti jāmeklē speciālists.

Mīlestībā tas nenozīmē tādu beznosacījuma mīlestību, kad viņš var darīt, ko viņš vēlas, skaidro Miksons. Viņš uzsver, ka tas otrais punkts ir tas, ka bērnam ir jānoliek skaidri saprotamas robežas. Šī ir vecāku problēma šajā laikā, kad apkārt valda daudz brīvība. Brīvība ir forši, bet, ja tu kaut ko neatļauj, tad bērnam ir tiesības "besīties" par to. Tas ir svarīgākais, ko šajā agrīnajā posmā var iemācīties - vecākiem jāprot apieties ar savām dusmām, kas būs arī piemērs bērniem.

Mēs taču bērnu, apģērbjam, noģērbjam, nomazgājam, mēs mācām un rādām kā to darīt - tieši tas pats ir ar emocionālo pusi - kas ir grūtāk un kompleksāk, jo to nevar parādīt, bet ideja ir tieši tā pati - rādi ar piemēru, saka Miksons.