Tas sākās pavisam nevainīgi: uzdāvināsim draugam kritienu no 46 m augstuma. Viņam patīk ekstrēmas lietas un pērnā gadā viņš bija sajūsmā par lēcienu no vagoniņa Siguldā. Turklāt tieši viņš bija tas, kurš Berlīnē uz skaudību skatījās uz cilvēkiem, kuri otrpus televīzijas tornim tika laisti no milzīga augstuma ar trosi. Tieši šāda dāvana viņam būtu vispiemērotākā. Solis augšup adrenalīna meklējumos. Latvijā ko tādu var izdarīt tikai Slokas papīrfabrikā, tāpēc nedomājot viņu pieteicām. Lai lec! Rezultāts gan izvērtās citādāks nekā sākotnēji bija plānots.
Dāvana, kas beigās izvērtēs kopīgā pasākumā
Mums patīk svinēt dzimšanas dienas. Domājot par jubilāru, vienmēr izvēlamies dāvanas, kas viņam patiesi varētu patikt. Ūdens entuziastiem ir laivu brauciens vai pasākums uz piepūšamajām ūdens atrakcijām, kino mīļiem kopīgs kino apmeklējums, “benzīngalvām” sacensības kartinga trasē vai ar kvadricikliem, sportiskajiem pārgājiens, slēpošana uz kalna vai mini sprintiņš lāzertagā, utt. Pat, ja ir lietas, ko kolektīvi nevaram darīt, došanās uz izklaides vietu norit kopīgi, lai atbalsta grupiņa varētu būt līdzās, iedrošināt vai reizēm pazoboties par jubilāru. Arī uz Slokas papīrfabriku devāmies visi kopā, nedomājot, ka bez jubilāra būs vēl kāds gana drosmīgs šīm izklaidēm.
Pirms dodies sazinies ar izklaides organizētājiem http://ropejumping.lv/, lai noskaidrotu, vai lēcieni vispār notiek. Stipra vēja vai lietus gadījumā tie var tikt atcelti, tāpēc sekošana līdzi laikapstākļiem ir būtiska. Jāatzīmē arī, ka lēcēja minimālais svars ir 40 kg un maksimālais 200 kg. Tas attiecas arī uz tandēma lēcieniem.
Mūsu gadījumā viss ir droši – spīd saule un ir neliels vējš, bet tas netraucē lēcienam. Jubilāram tiek uzvilkts drošības ekipējums un viņš ir gatavs pa parastām papīrfabrikas metāla kāpnēm kāpt 46 m uz augšu, lai, pēc instrukciju saņemšanas, mestos lejā no torņa. Izskatās traki. Izskatās iespaidīgi. Viņš ir ekstāzē. Tas ir gana liels dzinulis arī citiem pieteikties pamēģināt. Mūsu grupiņas kliedzieni atbalsojas visā Slokas papīrfabrikas teritorijā. Tos pavada smiekli un draugu apraksts par piedzīvoto augšā, lēciena brīdī un emocijām, ko vienkārši nav iespējams valdīt. Četri cilvēki nolēkuši un šķiet jau viss, jo atlikuši vairs tikai 2 – grupas mierīgākie, tajā skaitā es. Tie taču neleks, vai ne? Bet leks!
Spontāni tiek pieņemts lēmums lēkt
Spontāns lēmums un domas “Kad vēl, ja ne tagad” liek man doties pie ļoti jaukās instruktores un ierakstīt arī savu vārdu lēcēju ailē. Ekstrēmas izklaides nebūt nav mans lauciņš un jau no domas vien trīc gan kājas, gan sirds. To zina arī mani draugi, kas lielām acīm nu veras manī kā pavisam citā cilvēkā. Ja es tiešām nolēkšot, tas būšot īsts iemesls svinībām. Fonā pašsaglabāšanās instinkts jautā, ko es darbu, bet adrenalīns dzen uz priekšu. Esmu ietērpta ekipējumā un stāvu torņa apakšā. Pēdējā iespēja atkāpties, bet instruktore jūt manas bailes, tāpēc īpaši iedrošina un liek visu darīt bez steigas. Teikšu kā ir, kāpiens ir izaicinošs. Tev cieši jāturas pie torņa metāla trepēm un ar fizisku piepūli jākāpj augšā. Tas šķiet īpaši grūti, jo kājas no bailēm un adrenalīna ļoti trīc, bez tam arī vējš nemaz nepalīdz. Klausu instruktores padomam un virzos uz priekšu lēnām, dungojot kādu dziesmu, lai mazinātu baiļu sajūtu. Pēc kādām 5-10 minūtēm esmu sasniegusi platformu.
Lejā ir jātiek – lec vai tiec nogrūsts
Mani sagaida speciālisti ar pieredzi. To var pateikt pēc tā, cik prasmīgi tieku izjautāta par laikapstākļiem, savu dzimto pilsētu, mūzikas gaumi – lietām, kas novirza manas domas no tā, kas tūlīt notiks. Aprunājamies arī par skatu, jo tas no šīs vietas ir dievīgs – zem manis plešas visa Slokas papīrfabrikas teritorija, tad Jūrmala un tālumā redzu Baltijas jūru zem zilām, mākoņu klātām debesīm. Tādēļ vien bija vērts uzkāpt. Bet tagad ir jātiek lejā… Pirmā izvēlē ir skriet pa īsu platformu un ļauties 46 metru kritienam. Otrā, kāpt lejā pa tām pašām biedējošajām kāpnēm. Vienojamies – būs jālec. Tieku noinstruēta par lēcienu, ko vajag un ko nevajag darīt. Paskatoties uz platformu, viss iepriekš sarunu laikā iegūtais miers atkāpjas un priekšplānā atkal nostājas bailes. Prāts piedāvā citus scenārijus, ko arī neslēpju no instruktoriem. Vai varam lēkt kopā? Tandēma lēcienā? Jūtu, ka šajās 5-10 minūtēs šim cilvēkam uzticos pilnībā. Nevaram, pārāk liels vējš, lai lēktu divatā, bet ir vēl kāda iespēja – tikt nogrūstai. Labāk gan, protams, būtu lēkt pašai, jo tā ir liela daļa no lēciena būtības – pārvarēt sevi un mesties lejā, bet šeit, stāvot 46 metru augstumā uz īsas platformas, nespēju piespiest sevi mesties brīvā kritienā. Pāris sarunas minūtes ar speciālistiem un pašai ar sevi. Grūdiet.
Un tad es kritu no 46 metrus augsta torņa…
Nostājos uz platformas, aiz manis instruktors lēnām liek iet uz priekšu līdz kāju pirksti jau pāri malai. “Gatava?”. Nē! “Vai gatava?” “Nē!” Kam tādam cilvēks nevar būt gatavs! “Trīs, divi, viens…” un es krītu. Debesis saplūst ar zemi un kliedziens ir tik šausmīgs, ka jebkura šausmu filma varētu to izmantot upura skaņu celiņā. Šūpošanās ir tik ilga, ka ar vienu elpu nepietiek. Ievelku gaisu, lai to turpinātu, jo nu jau krītu uz otru pusi torņa virzienā un šķiet, ka tūlīt, tūlīt sekos atsitiens pret to. Bet tas neseko. Tā vietā es karājos labu gabalu virs zemes un lejā dzirdu draugu gaviles. Šis ir trakākais, ko jebkad esmu izdarījusi un es ikvienam ieteiktu to pamēģināt. Pirmkārt, jau tādēļ, ka iegūtās emocijas ir neaizmirstamas. Otrkārt, foršo cilvēku dēļ, kuri atbalstīja, iedrošināja, mierināja un šoreiz es runāju par Ropejumping.lv komandu, nevis saviem draugiem. Lai gan paldies arī viņiem, jo bez viņiem es to nekad nebūtu mēģinājusi.
Atziņa pēc šī pasākuma ir pavisam vienkārša: Tu vari izdarīt vairāk nekā tev pašam šķiet, pat, ja tā realizācijai ir nepieciešams grūdiens - Ropejumping.lv gadījumā burtiski.
https://www.facebook.com/ropejumping.lv/posts/1525507304460524
Ropejumping.lv