Jautājumi kinologam: kāpēc suns kož un kā to novērst

Visi suņu īpašnieki kaut kādā veidā saskaras ar sava dzīvnieka agresiju. Tā var izpausties kā nepatīkami kodieni, spēlējoties ar mājdzīvnieku, nikns suņa rēciens maltītes laikā, neprognozējama attieksme pret radiniekiem, citiem dzīvniekiem vai pat bērniem, kas dzīvo kopā ar mājdzīvnieku. Rīgas klīnikas Ikaross veterinārārsts, sertificēts dzīvnieku psihiatrs un kinologs Alberts Čipuštanovs, kuram ir 30 gadu pieredze šajā jomā, skaidro, kā izprast "dzīvnieka valodu" un kā pareizi reaģēt šādās situācijās.

Kā atpazīt agresiju?

Agresija - tas ir termins, ko izmanto, lai raksturotu dažādus suņa uzvedības veidus. Kā likums, agresīva uzvedība sākas ar brīdinājumu, bet beigās var novest pie uzbrukuma, tādēļ ārkārtīgi nozīmīga ir dzīvnieka apmācība un pareiza audzināšana.

Lūk, daži veidi, kā suns pauž agresīvu uzvedību: saspringta, sastingusi vai nekustīga stāja, sastindzis skatiens, rēciens (ar vai bez zobu rādīšanas), riešana, viegla košana ar zobiem dažādās ķermeņa daļās vai apģērbā, uzbrukums cilvēkam vai citam dzīvniekam, dziļi kodieni, no kā rodas brūces vai zilumi, ātri vairāki kodieni.

Ko tieši suns vēlas pateikt?

Pēc Alberta Čipuštanova teiktā, pastāv vairāki agresijas veidi, un tos visus var pārmantot no senčiem. Šajā rakstā apskatīti galvenie veidi:

* Teritoriāla agresija, kas, iespējams, ir visizplatītākā. Tā var parādīties sunim jebkurā vecumā, kad cilvēks vai cits dzīvnieks tuvojas teritorijai, kurā suns atrodas vai kura tam ir nozīmīga.

* Sociālā (vai dominējošā) agresija var izpausties gan ģenētiskā līmenī, gan tad, kad sunim tiek atņemti resursi (vieta, rotaļlietas, barība) vai arī nepietiekamas audzināšanas rezultātā. Runājot par pēdējo, šis faktors ir zināms kā "suns kāpj uz galvas un dara, ko grib". Parasti pirmās šīs agresijas pazīmes rodas jau kucēna vecumā, ja ģimenē ir nepareizi izveidota hierarhija.

Dominējošā agresija galvenokārt izpaužas vīriešu dzimuma sunim. Jau no pirmajām kucēna dzīves dienām mājās viņu jāmāca klausīt visiem ģimenes locekļiem, īpaši bērniem. Nevienam nevajadzētu pārkāpt noteikto kārtību: saimnieks ir mājas "barvedis’, bet visi pārējie cilvēki ir "bara" dalībnieki, kas ieņem savu vietu hierarhijā "virs" suņa. Ja viens ģimenes loceklis atkāpjas no noteikumiem, bet kāds cits ģimenes loceklis tomēr nosaka aizliegumu, tas var kļūt par agresijas cēloni. Pieaudzis suns pats neatteiksies no savām "dīvainībām", un, mēģinot uz viņu kliegt, viņš demonstratīvi sāks neklausīt. Tāpēc saimniekam objektīvi jānovērtē savas spējas apmācīt dzīvnieku un jāizvēlas tāda šķirne, kas viņam atbilstu pēc temperamenta.

* Rotaļu agresija. Šāda uzvedība biežāk izpaužas kucēniem un jauniem dzīvniekiem. Rotaļas veids, kad dzīvnieka mazulis rūc un nedod īpašniekam rotaļlietu, provocē spēli pāriet īstā niknumā. Lai no tā izvairītos, rotaļāšanās sacensības vienmēr vajadzētu pabeigt ar īpašnieka uzvaru. Spēles priekšmetam jāpaliek pie īpašnieka līdz nākamajai reizei. Šāda uzvedība iemācīs kucēnam saprast, ka rotaļlieta pieder saimniekam un viņš tikai atļauj to uz laiku paņemt.

* Plēsoņu agresija. Sunim ar augsti attīstītu mednieka instinktu var piemist vajāšanas vēlme, piemēram, skriet pakaļ garāmbraucošiem velosipēdistiem vai pat automašīnām, dzīties pakaļ pa ielu skrienošiem kaķiem vai lidojošiem putniem, kas atrodas suņa redzeslokā. Dzīvnieks šādos brīžos ir bīstams. Īpaši tas attiecas uz skrienošiem maziem bērniem, kurus suns nepazīst. Lai pirmā tikšanās ar bērniem nebeigtos ar traģēdiju (suņiem tie nav mazi cilvēki, bet gan sava veida laupījums, kas "jānoķer un jānogalina, lai paēstu"), suns ir jāpieradina pie bērnu kompānijas iepriekš.

* Barības agresija izpaužas kā dusmīgs rēciens, ieraugot cilvēkus vai dzīvniekus, kas tuvojas barības bļodai. Suns, kam nepiemīt sodāmības sajūta, var rīkoties agresīvi: kost, ņurdēt, steidzīgi sakampt barību.

Pievienosim vēl divus izplatītus aizsardzības agresijas veidus.

* Agresija, ko rada baiļu sajūta. Ja dzīvnieks izjūt bailes pret cilvēkiem, mēģina iekost vai izrāda nelaipnu attieksmi ar rūcienu, tad saimniekam vajadzētu mājdzīvnieku socializēt. Šāda uzvedība raksturīga dzīvniekiem ar nelīdzsvarotu psihi, vāju nervu sistēmu, kā arī tiem dzīvniekiem, kas piedzīvojuši vardarbību vai nonākuši patversmē. Arī medicīniskas procedūras veterinārajā klīnikā var izraisīt agresiju.

*Agresija sāpju dēļ. Reaģējot uz medicīniskām manipulācijām vai gaidot tās, ja sunim jau ir bijusi negatīva pieredze šajā jomā, dzīvniekam dažkārt rodas agresija, kas izpaužas kā rūkšana vai košana saimnieka rokā. Tā var būt arī atbilde uz sāpēm, ko radījusi neuzmanīgas rotaļas bērnībā. Jebkurā situācijā, kad bijusi šāda reakcija, ir nepieciešams saprast, nomierināt dzīvnieku, taču nekādā gadījumā to nevajadzētu sodīt.

Vislabākās zāles pret agresiju ir kontrole!

Agresijas gadījumā veterinārārsts stingri rekomendē dzīvnieku pēc iespējas ātrāk nogādāt pie speciālista. Zoopsihiatrs uzklausīs suņa saimnieku, apskatīs dzīvnieku, novēros tā attiecības ar saimnieku un noteiks nevēlamās uzvedības cēloni. Tad speciālists piedāvās problēmas risinājumus.

Alberts Čipuštanovs, balstoties uz savu ilggadējo pieredzi kinoloģijā, uzsver, ka lielāko daļu ar suņa agresiju saistīto problēmu var atrisināt ar pastāvīgu uzraudzību, atbilstošu apmācību (speciāliem vingrinājumiem), kā arī pieradināšanu pie stimula, aizstājot ar to ēdienu. Citu suņu, kaķu vai mazu bērnu klātbūtnē jums jāpavērš mājdzīvnieka uzmanība uz sevi, pastiprinot to ar kārumu. Labāk nepārslēgt uzmanību uz rotaļlietu! Rotaļlieta uzbudina psihi, savukārt cienasts - nomierina.

Kā iet citiem?

Alberts Čipuštanovs dalās ar dažiem jaunākajiem piemēriem par suņu agresijas problēmām, ar kurām pie viņa vērsušies klienti.

* Uzliekot kaklasiksnu un pieliekot pavadu, Shiba Inu šķirnes suns ņurd un mēģina iekost saimniekam. Tajā pašā laikā suns apmācībās lieliski izpilda saimnieka komandas, mierīgi reaģē uz citiem dzīvniekiem, bet mājās bez kaklasiksnas ir mīļš un paklausīgs.

Kinologa ieteiktais risinājums ir ļauj sunim sākotnēji, pirms uzvilkšanas, apostīt savus aksesuārus un paskaidrot, ka kaklasiksna viņam nekaitēs. Uzvelciet sunim divas kaklasiksnas un pēc tam noņemiet vienu. Apbalvojiet suni ar gardumiem par pareizu uzvedību - mierīgu pastaigu ar kaklasiksnu un pavadu, kā arī ignorējiet nevēlamu uzvedību.

* Dzīvoklī kopā ar saimniekiem dzīvoja 2 gadus vecs izstāžu vācu aitu suns. Pāris pārcēlās uz māju, un viņus aizvien biežāk sāka apmeklēt bērni, mazbērni un citi viesi. Arī suns mainījās - līdz šim paklausīgais ganu suns, kas vienmēr ideāli izpilda sava dievinātā saimnieka komandas, pārstāja mājā laist viesus un bērnus. Suns rūc, atņirdz zobus, metas virsū cilvēkiem un mēģina tiem iekost. Problēmas risinājums: ar barības palīdzību, tāpat kā iepriekšējā gadījumā, kā arī, iziet ārā pie viesiem uz ielas un atgriezties mājā visiem kopā. Suni sāka cienāt tieši viesu klātbūtnē, lai nostiprinātu pozitīvu trigeri. Dzīvnieks pamazām sāka saprast, ka viesus saimnieka klātbūtnē var laist mājā, tie nerada briesmas un saimniekam šajā brīdī aizsardzība nav nepieciešama.

* Jaunais beļģu aitu suns Malinuā sagādā pārāk daudz problēmu saimniekam, kuram iepriekš nav bijusi pieredze ar šo šķirni. Suns ir hiperaktīvs, prasa pastāvīgu slodzi, un, ja to nesaņem, kļūst agresīvs.

Problēmas risinājums: aktīvāk nodarboties ar suni, noslogojot to gan fiziski, gan garīgi. Izmēģiniet kādu kinoloģisko sporta veidu, apgūstiet jaunas komandas un trikus, biežāk pastaigājieties dažādās vietās, lai suns gūtu jaunus, spilgtus iespaidus.