Papardes zieds – mīts vai patiesība?

Latviešiem vienmēr paticis ticēt brīnumiem, izdomāt teikas un mītus. Arī stāstu par papardes ziedu. Visiem zināms, ka Līgo naktī jādodas meklēt Papardes zieds. Šķiet, ka pat mazie Jāņu bērni smejoties skraidelē apkārt un meklē šo maģisko puķi. Bet, vai kādam ir izdevies to atrast?

Martā dzimušo bērnu vecāki uz šo jautājumu atbild vien ar smīnu... Jā, šī ir viena no “papardes zieda” interpretācijām, domājams, populārākā. Vienkāršojot – Līgo naktī gribētāji un varētāji nododas mīlas priekiem. Nākamajā dienā tad draugi savā starpā pārrunā – kurš atradis “papardes ziedu” un kurš ne.

Tomēr oriģināli “papardes zieds” radies kā simbols laimei, auglībai, pozitīvajai enerģijai, veiksmei. Ņemot vērā, ka papardes fiziski nespēj ziedēt, atrast papardes ziedu Līgo naktī, tāpat kā citās naktīs, nav iespējams. Taču, pievēršot uzmanību simboliskajai nozīmei, ja nakti esi pavadījis laimīgs, priecīgs, pozitīvs – tad vari apgalvot, ka ziedu esi atradis.

1923. gadā avīzē “Jaunības teikas” S. Porecka skaidro, kā radies mīts par Papardes ziedu –

Tauta dzīvo tuvu dabai, viņa novēro un atzīmē daudzas dabā notiekošas parādības. Viņa ievēroja, ka katrs augs vismaz reiz savā mūžā zied. Tiesa, sēnei ziedu nav, bet viņām nav arī nekādas līdzības ar pārējiem augiem un tādēļ, nevienam arī nav brīnums un neizliekas savādi, ka sēnes nezied. Bet paparde ir gluži tāds pat augs, kā visi citi – ar parastām zaļām lapām, un tā tad, domājams, ka viņai vajadzētu būt arī ziediem. Turpretim ziedi papardei nav novēroti. No tā arī cēlies nostāsts, ka papardes ziedi atšķiras no pārējiem ziediem ar sevišķu noslēpumainību un savādību, ka paparde zied tikai sevišķos, ārkārtējos gadījumos un apstākļos.

Gaužām vienkāršs un loģisks skaidrojums, vai ne? Neskatoties uz to, ka šis bijis sarakstīts jau tālajā 1923. gadā, mūsu tauta nav ņēmusi to vērā un turpinājusi vīt maģiju un kaislības ap šo augu. Kā, piemēram, 1944. gada laikraksta “Daugavas Vanagi” 24. izdevumā, Kārlis Skalbe pasakā “Jāņu pasaka” raksta šādi – 

“Iesim meklēt papardes ziedu,” puisis teica, un elpa viņam aizrāvās. Jo papardes zieds atradās tikai Jāņu naktī, īsu brīdi starp vakara blāzmu un rīta gaismu, un kas viņu atrod, ir laimīgs. “Iesim,” meita čukstēja tikpat klusu, kā tumsa tur, mežā. Rokās saķērušies, viņi līda zem elkšņu pazarēm, kuras bija vēl saldi pietvīkušas no vakara saules(..) Viņi noliekušies taustījās ar rokām caur meža tumsu un šķirstīja paparžu cerus. Viņi atrada tur Jāņu tārpiņus un lika tos viens otram uz delnas kā dimanta lāses. Bet papardes zieda nebija. Un nezin, kā tas nāca, kad viņi noliecās starp krūmiem, viņi nemeklēja vairs ziedu, bet meklēja tikai viens otra rokas. Viņi samulsa un apstājās viens otram pretī, tuvu, tuvu. Viņu elpa satikās un – tavu brīnumu – kad lūpas tuvojās lūpām, tad bija tā, it kā starp viņiem būtu izplaucis papardes zieds (..).

Pēc šādām pasakām tā vien pārņem vēlme turpināt papardes zieda mītu, atļaujot aizmirsties un sapņot par tā atrašanu. Vai ne?

Lai gan mūsdienās papardes zieds zaudējis savu maģisko laimes nesēja statusu, neaizmirsti, ka galvenais Līgo naktī ir justies laimīgam! Paveries apkārt – ja redzi cilvēkus, bez kuriem savu ikdienu nevari iedomāties, ja daba liek elpai aizrauties, ja pats esi vesels un smaidi –, zini, ka tā ir papardes zieda maģija!

Vai vēlies uzzināt, kādas jāņuzāles iepīt vainagā un ko katra zāle valkātājam sniedz? Lasi te!