Ak, skaistie Latvijas meži, tā vien vilina doties sēnēs, ogās un vienkārši tāpat vien, baudīt klusumu un mieru. Gājām sēņot pierīgas Vidzemes mežos Ropažu un Tumšupes pusē, un nu noskaidrosim, kas bija atrodams mežā..
Vai baravikas atrodamas Ropažu pusē?
Tik daudz baumas saklausītas par jau lasītām baravikām un bekām, tā vien “nagi niez” kādu atrast un ielikt groziņā. Bet nē, nevienas pašas! Vai nu neesam īstajos mežos, vai arī neprotam tās saskatīt. Knapi mazas, tikko izlīdušas gaileņu dvīnīšu galviņas ir pirmās, kas mūs sveicina pēc ilgstošas sēņu meklēšanas. Protams, negriezīsim jau mazās galvas nost, atstājām augam, lai priecē acis!
Arī pa kādai mums nezināmai sēnei šur tur izlīdušas Ropažu pusē, tomēr nekas diži daudz un ēdams. Pieturamies pie sēņotāju zelta likuma - "Neņem sēni, ko nepazīsti"! Nokļūstam vietā ar neredzētu skatu – šķita, ka kādai pērles izbirušas pa visu mežu! Šur tur bija arī skaistas un gardas meža zemenītes un mellenes, kuras labprāt notiesāja mazākie sēņotāji, tomēr šķiet, ka mežs šajā pusē vēl nav īsti atmodies pilnbrieduma sēņu ražai. Nekas, jāpagaida vēl tik pāris nedēļas un grozi, burkas un punči būs pārpildīti!
Bez sēnēm šeit netrūkst darāmā – var izbaudīt meža smaržu pilniem elpas vilcieniem, kas pilsētā tik ļoti trūkst, un skati vien ir tā vērti, lai par sēņošanu aizmirstu! Par tādiem sūnu paklājiem atliek sapņot vien parastam mājokļu iedzīvotājam. Un ja vēl blakus dzirdama upes čalošana un bērnu smiekli - laime pilnīga visai dienai!
Atrodam arī zaķskābeņu laukus, kas atgādina pļavas. Ja būtu plānojuši veltīt laiku un enerģiju zaķskābenēm, noteikti tās ievāktu kādas gardas maltītes pagatavošanai, bet ne šoreiz. Šoreiz baudām dabu un meklējam konkrēti sēnes!
Pār upīti ved baļķis, uz kura, sasēdušās rindiņā, sauļojas spāres. Tikpat daudzas arī lidinās meklējot, kur nosēsties. Bet, ejot pāri baļķim, tās pat neizkustas, jādomā kur kāju spert, lai cēlās meža dāmas neiztraucētu. Man arī nepatīk, ja man staigā garām, kad es sauļojos. Bet pati upe, cik tā skaista! Dzeltenās ūdensrožu galviņas zaļajās lapās un upes seklums to padara par fantastiskāko dabas mākslas objektu dienas gaitā.
Un, kas tad tas?! Vai tur paslēpusies baravika vai beciņa? Pa gabalu šķietamā brūnganā sēņu cepurīte tuvumā pārtop par drošu vardi, kas nemaz nekur netaisās doties, bet mierīgi bauda savu niecīgo dižā meža stūrīti un it nemaz neliekas cilvēka traucēta. Tā vien šķiet, ka viss te atrodas savā un īstajā vietā! Pat tās lielās pēdas, kuras, mūsuprāt, patiešām arī ir lāča pēdas, izcili iederās tur, kur tās uzgājām! Vienīgais, kas mums šķiet pilnīgi un pavisam nepieņemami, ir cilvēka atstātais– pudeles un skārdenes vienmēr nonāk man līdzi, prom no meža. Jau bērna gados man nebija saprotams, kādēļ jādara pāri dabai..
Dodamies uz auto, lai nokļūtu tālāk uz citu mežu, jo, kā izrādās, sēnes Ropažu pusē neprotam atrast vai arī nepievēršam tām pietiekamu uzmanību. Skatieni nav koncentrējušies uz sēņu lasīšanu, bet gan nerimstoši skraida visapkārt - nespējam vien beigt priecāties par skaistumu!
Vai citur lielāks loms?
No Ropažu puses dodamies turpat netālu pētīt, ko slēpj Tumšupes meži. Vieta zināma, jābrauc lūkoties, vai un kas izaudzis! Nevaram neievērot nolauzto stumbru, kuram piepes gluži kā četras ausis izaugušas. Tā jau saka, ka koki visu dzird! Šis noteikti ir pats ausainākais un lielākais klausītājs šajā mežā!
Un te nu mēs esam savā gaileņu vietā, kas neliek vilties! Sūnās paslēpušās jau paliela izmēra gailenes, kas ātri vien nonāk mūsu vakariņu plānos un, protams, groziņā. Lai gan nav tā, ka ar izkapti var pļaut, pilniem vēderiem būs gana. Gailenes meklējot un cerot uz kādu beku vai baraviku, atrodam īstu, vizuļojošu dabas dārgakmeni! Pavasara bambals zaigo saulē tumši zilā krāsā ar dzidri zaļganu atspīdumu. Likt uz pirksta vai uz kakla?! Ak, gan jau citreiz!
Turpinām cerēt, ka atradīsim beciņas un dodamies uz blakus mežu, kur līdz šim nebijām bijuši. Tas vienmēr viltīgi bija vilinājis citas reizes, bet nekad nebija sanācis tur paklaiņot. Kādreiz taču šī iespēja jāizmanto! Un šis “kādreiz” beidzot ir pienācis!
Skaisti, patiešām skaisti! Skatam paveras varens, īsts meža mežonis – tik ragains un sakņains! Ko tādu Rīgā neredzēsi.. Blakus mežā ne tikai sakņu ragainis, bet arī mazs astainis – draiska un aša ķirzaka uzjautrina sēņotājus ar riņķa danci. Žviks, žvaks un prom ir!
Un pavisam negaidot, kad dodamies jau mājup, ieraugām pavīdam sviesta beciņu saimītes. Vienu pie otras! Veselām paaudzēm! Nu tās visas sakāpj mūsu groziņā un pusstundas laikā pielasās veseli 10 litri! Tik daudz sviesta bekas nekad vēl nebija vienā reizē salasītas, lai gan sēņošanas pieredze nav maza. Vienmēr esmu ticējusi likumsakarībai, ka, ja Tu no meža kaut ko nederīgu iznes, tad tas dod pretī arī savus labumus. Un arī šoreiz mežs bija varen pateicīgs ar lielo sviesta beciņu lomu!
Nu gan emocionālais bads ir apmierināts ar meža dvašu, skatiem, būtību un pat gardām veltēm! Tagad tik jādomā, ko ar tām darīt! Daļa tiek kaimiņu tantiņai, daļa vakariņās, saldētavā un burciņās.
Smelies arī Tu idejas gardiem sēņu ēdieniem:
Uzzini, kā Latvijā tiek panākti skaisti meži un kādēļ ir svarīgi meža apsaimniekošanu uzticēt profesionāļiem!
"Sviesta bekas", foto 1188