Dzīvot ar zaudējumu: Kā pārvarēt sēras un atrast mieru

Kad mēs zaudējam kādu tuvu cilvēku, pasaule šķiet pēkšņi apstājusies. Ikdienas lietas zaudē nozīmi, un prātā valda tukšums, bet sirdī jūtams sāpīgs, smags smagums, kas neļauj pilnvērtīgi elpot. Dzīve pēc tuva cilvēka zaudējuma nav tāda pati kā iepriekš, un ikvienam ir savs veids, kā tikt galā ar šo sāpīgo pieredzi. Tiesa, dažreiz ar to nepietiek un ir nepieciešams kāds atbalsts no malas. Vai vismaz padoms, kas ļaus tikt sāpēm pāri un virzīties tālāk.

Sēras un to izpausmes

Sēras ir dabiska cilvēka reakcija uz zaudējumu, un katrs tās izjūt citādi. Daži piedzīvo dziļas skumjas, citi izjūt dusmas, vēl citi — nespēju pieņemt notikušo. Ir svarīgi saprast, ka visas šīs sajūtas ir normālas un dabiskas. Bieži vien cilvēki, kuri nonākuši sērās, jūtas apjukuši un meklē palīdzību. Dažreiz tas var būt draugs vai tuvinieks, bet citkārt — profesionāls
atbalsts, piemēram, psihologs vai apbedīšanas birojs, kas sniedz ne tikai praktisku, bet arī emocionālu atbalstu.

Meklējot mieru un līdzsvaru

Kad sāk šķist, ka sēras pārņem visu, ir svarīgi atrast ceļus, kas palīdz atgūt līdzsvaru. Dažiem tas nozīmē veltīt laiku sev — pastaigāties dabā, lasīt vai vienkārši būt klusumā un vienatnē. Citi izvēlas runāt ar tiem, kuri izprot sāpes un var dalīties līdzīgā pieredzē. Citiem palīdz pat nelielas ikdienas darbības, kas dod stabilitātes sajūtu, tāpēc, piemēram, ir cilvēki, kuri emocionālu pārdzīvojumu brīžos atdodas darbam.

Dažos gadījumos emocionālu atbalstu var sniegt arī speciālisti — psihologi vai psihoterapeiti, kuri palīdz izprast un pieņemt sēras. Nereti apbedīšanas biroja darbinieki kļūst par pirmo kontaktpunktu, kur cilvēks var saņemt ne tikai praktiskus padomus par bēru organizēšanu, bet arī siltu un cilvēcīgu pieeju. Neviens, protams, nespēs ietekmēt to, kā tu jūties un nevarēs situāciju vērst par labu, bet reizēm pietiek vien ar pāris vārdiem, lai iestātos iekšējs miers. Tāpēc arī apbedīšanas ceremonijās tiek iekļauti dzejoļi un stāsti par aizgājēju. Tas ir kā mierinājums un noslēgums sērojošajiem. Lai spētu pieņemt notikušo un lēnām sāktu mācīties dzīvot bez šī cilvēka.

Atrodot jaunu cerību

Ar laiku sēras mainās. Sākotnējā asa sāpe pārvēršas klusās atmiņās un apcerē. Lai gan zaudējuma sajūta paliek, tā kļūst vieglāka. Dzīve lēnām atgūst krāsas, un pakāpeniski atgriežas vēlme būt ar citiem cilvēkiem, iesaistīties ikdienas aktivitātēs. Galvenais ir ļaut
sev just un būt godīgam pret savām emocijām.

Zaudējums mūs maina, bet tas nenozīmē, ka dzīvei nav turpinājuma. Dažreiz vislielākā dziedināšana notiek tieši tajos brīžos, kad pieņemam, ka sāpes ir daļa no dzīves. Kad šķiet, ka sāpes kļūst nepanesamas, nebaidies meklēt palīdzību — gan no tuviniekiem,
gan profesionāļiem.

“Dzīve turpinās, un ar laiku atkal atnāk miers. Sēras nav kaut kas, no kā jābēg — tās ir daļa no dziedināšanas ceļa, kas galu galā ved uz jaunu mieru un sevis izpratni,” saka "Liepājas apbedīšanas biroja" pārstāvis.