Bērna uzvedība bieži vien ir veids, kā viņš mēģina paust, ka
viņam ir grūti. Pēkšņas garastāvokļa izmaiņas, sekmju pasliktināšanās,
intereses zudums var būt signāls, ka bērnam nepieciešams pieaugušo atbalsts.
Tāpēc ir svarīgi ne tikai vērtēt uzvedību, bet arī mēģināt saprast, kādas bērna
vajadzības, emocijas un grūtības aiz tās slēpjas. Latvijas Vecāku organizācijas
raidījumā “Vecāku kods” Inga Akmentiņa-Smildziņa aicināja uz sarunu Rīgas
Jaunciema pamatskolas direktori Annu Zaulu un Bērnu slimnīcas Bērnu un jauniešu
psihiskās veselības centra vadītāju Karīnu Beinerti, lai pārrunātu, kā
pieaugušajiem pamanīt bērna agrīnās uzvedības un atkarību problēmu riska
pazīmes, kā par tām runāt un kad vairs nevajadzētu gaidīt, ka situācija
atrisināsies pati. 

<h2>Uzvedības izmaiņas var signalizēt par dziļākām problēmām</h2>

Bērniem un pusaudžiem dažādos attīstības posmos ir
raksturīgas emociju svārstības, vēlme pēc lielākas patstāvības un pārmaiņas
uzvedībā. Tomēr īpašu uzmanību vajadzētu pievērst situācijām, kad izmaiņas ir
ilgstošas, kļūst izteiktākas vai sāk ietekmēt bērna ikdienu – mācības,
attiecības ar ģimeni un vienaudžiem, intereses vai emocionālo pašsajūtu.

“Viens no pirmajiem izaicinājumiem vecākiem ir spēja atšķirt
normālu, vecumam atbilstošu robežu pārbaudi no patiesām uzvedības grūtībām, kas
prasa nopietnāku iejaukšanos. Lielai daļai bērnu, kuriem vēlāk var tikt
diagnosticēti uzvedības traucējumi, pirmās pazīmes parādās jau agrīnā
pirmsskolas vecumā. Šādi bērni var būt izteikti jutīgāki un reaģēt uz
ikdienišķām situācijām daudz intensīvāk nekā viņu vienaudži. Bieži vien viņi
savu neapmierinātību vai vajadzības pauž fiziski un sabiedrībai nepieņemamā veidā
– citiem iesitot, paraujot vai iekniebjot,” skaidro Bērnu un jauniešu psihiskās
veselības centra vadītāja Karīna Beinerte. 

Eksperte norāda – vēl viens spilgts trauksmes signāls, kam
vecākiem jāpievērš uzmanība, ir izteikta un ilgstoša nepaklausība. Lai gan
bērniem ir dabiski reizēm nepakļauties pieaugušo gribai, grūtības iezīmējas
tad, kad šī pretestība kļūst par stabilu ikdienas normu. Bērns vai nu atklāti
un skaļi atsakās sadarboties, vai arī regulāri ignorē pieaugušā teikto,
izliekoties, ka neko nedzird. Tas ir nopietns signāls, ka jāmeklē šādas
pretestības cēloņi.

<h2>Uzmanība jāpievērš netipiskai uzvedībai un ieilgušām
izmaiņām</h2>

“Vecākiem nereti trūkst objektīva atskaites punkta, lai
saprastu, vai viņu bērna uzvedība ir tipiska vai tomēr ārpus normas. Īpaši
spilgti šī neziņa izpaužas situācijās, kad bērna uzvedība bērnudārzā vai skolā
kardināli atšķiras no tās, ko ģimene pieredz ikdienā mājās. Ir bērni, kuri
izglītības iestādē, atrodoties vienaudžu un pedagogu vidū, spēj sevi izcili
savaldīt, bet, pārkāpjot mājas slieksni, piedzīvo pilnīgu emocionālo sabrukumu
– krīt gar zemi, raud, dusmojas, plosās,” stāsta Rīgas Jaunciema pamatskolas
direktore Anna Zaula.

Vecākiem rūpīgi jāvēro šo epizožu ilgums un intensitāte. Ja
bērnam nepieciešama pusstunda vai stunda, lai izlādētos un atgūtu līdzsvaru,
tas ir pieņemami, taču, ja spriedzes novadīšana ieilgst visa vakara garumā,
pilnībā izpostot ģimenes mieru, tā vairs nav uzskatāma par tipisku uzvedību un
ir jāmeklē dziļāki problēmas cēloņi.

Viena atsevišķa uzvedības izmaiņu pazīme automātiski
nenozīmē nopietnu problēmu, taču vairākas izmaiņu pazīmes kopā un to ilgstoša
saglabāšanās ir iemesls pievērst bērnam papildu uzmanību. Par pazīmēm, kurām
būtu jāpievērš uzmanība, var liecināt ilgstoša noslēgšanās un izvairīšanās no
sarunām, pēkšņas izmaiņas draugu lokā, atteikšanās no iepriekš patīkamām
nodarbēm, būtiskas izmaiņas miega, ēšanas paradumos vai pašsajūtā, biežāki
konflikti, aizkaitināmība vai izteikta vienaldzība, grūtības koncentrēties un pēkšņs
sekmju kritums. 

<h2>Saruna sākas ar drošības sajūtu, nevis pārmetumiem</h2>

Pamanīt pirmā s pazīmes nozīmē ne tikai ieraudzīt izmaiņas
bērna uzvedībā, bet arī zināt, kā uz tām reaģēt. Ja vecāki pamana izmaiņas
bērna uzvedībā, svarīgi izvēlēties sarunai piemērotu brīdi un vidi. Ekspertes
aicina vecākus izvairīties no pārmetumiem un mēģināt runāt no savas pieredzes,
piemēram, skaidrojot, ko viņi ir pamanījuši un par ko satraucas. Bērnam ir
svarīgi sajust, ka pieaugušais nav atnācis viņu sodīt vai nosodīt, bet gan
palīdzēt. Tāpēc pat sarežģītas sarunas var kļūt par iespēju stiprināt attiecības.
Sarunā īpaši svarīgi ir saglabāt interesi un cieņu arī tad, ja bērns sākumā
nevēlas runāt, jo drošības sajūta ir priekšnoteikums atklātai sarunai.

Lai saruna ar bērnu būtu atbalstoša, ir svarīgi uzdot bērnam
atvērtus jautājumus, neradot aizsargreakciju. Vecākiem var palīdzēt vienkārši
jautājumi par bērna ikdienu, sajūtām un grūtībām, nevis tikai jautājumi par
konkrētu problēmu vai pārkāpumu.

“Jebkuras uzvedības korekcijas pamats ir pozitīvu attiecību
veidošana. Ja bērnam ikdienā trūkst cilvēcīgas piesaistes, ja skolotājs ir
izteikti formāls un klasē vienmēr tiek pamanītas tikai skolēna kļūdas, ir
praktiski neiespējami panākt jeb kādu uzlabojumu vai bērna vēlmi sadarboties.
Ārkārtīgi būtiski ir arī saprātīgi un stratēģiski izvēlēties savas cīņas, kas
ir īpaši svarīgi, audzinot pusaudžus ar opozicionārām iezīmēm. Bezjēdzīga
cīnīšanās ar pusaudzi par katru sīkumu vai ārējo izskatu, aizmirstot lielo
mērķi, ir drošākais ceļš uz neizbēgamu zaudējumu un attiecību sagraušanu, jo
pusaudzim vienmēr būs vairāk enerģijas un vēlmes šajā cīņā uzvarēt,” atgādina
Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra vadītāja Karīna Beinerte. 

<h2>Sadarbība starp ģimeni, skolu un speciālistiem palīdz
rīkoties laikus</h2>

Bērna grūtības vislabāk iespējams pamanīt un risināt, ja
pieaugušie – vecāki, skola un nepieciešamības gadījumā arī speciālisti –
sadarbojas. Skolotāji bieži vien pirmie pamana izmaiņas bērna uzvedībā
vienaudžu vidē, piemēram, sociālo izolēšanos, motivācijas zudumu, konfliktus
vai grūtības iesaistīties mācību procesā. Sensitīva tēma ģimenes un skolas
sadarbībā ir negatīvie uzvedības ieraksti e-klasē. Daudziem vecākiem
izveidojies priekšstats, ka skolotāji šos ierakstus liek ar mērķi atriebties,
sodīt vai vienkārši norādīt uz ģimenes audzināšanas trūkumiem. Taču Anna Zaula
aicina paskatīties uz to citādi – skolotājs dod vecākam ziņu, ka viņam ar šo
jautājumu radusies problēma.

Arī Karīna Beinerte norāda – īsta pedagoģiskā maģija notiek
brīdī, kad skola un ģimene sāk strādāt kā viens veselums. Bērns uzzina, ka šīs
vides komunicē savā starpā. Kad bērns apjauš, ka vecāki mājās prasa tieši to
pašu, ko skolotājs prasa klasē, viņa uzvedība ievērojami uzlabojas, jo zūd
iespēja manipulēt un spēlēt uz abu pušu nesaskaņām.

Ja bērna uzvedībai ir dziļāki bioloģiski vai neirobioloģiski
cēloņi, piemēram, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS),
mācīšanās grūtības vai pat intelektuālās attīstības traucējumi, situāciju nav
iespējams atrisināt bez profesionālas diagnostikas un mērķētas ārstu
palīdzības. Ekspertes uzsver – palīdzības meklēšana nav vecāka neveiksmes
pazīme. Tieši pretēji – spēja laikus pamanīt grūtības un meklēt atbalstu ir
atbildīga rīcība, kas bērnam dod iespēju saņemt nepieciešamo palīdzību agrīnā
dzīves posmā.

Права ребёнка

Ģimene

Psihologs

Emocijas 

Дети

Bērna uzvedība bieži vien ir veids, kā viņš mēģina paust, ka viņam ir grūti. Pēkšņas garastāvokļa izmaiņas, sekmju pasliktināšanās, intereses zudums var būt signāls, ka bērnam nepieciešams pieaugušo atbalsts. Tāpēc...

Kad bērna sliktā uzvedība ir signāls dziļākām problēmām: Ekspertu padomi, kā tās pamanīt

1188.lv

Похожие новости

Загружаем...