<p></p><p><b>Iedomājieties situāciju: cilvēkam ir akūtas, durošas sāpes
krūtīs. Vairums no mums šādā brīdī nekavējoties zvanītu neatliekamajai
medicīniskajai palīdzībai, jo sāpes krūtīs šķiet pietiekami nopietnas, redzamas
un bīstamas. Taču tad, kad runa ir par emocionālu sabrukumu, smagu depresīvu
epizodi, trauksmi, panikas lēkmēm vai dziļu dzīves krīzi, reakcija ļoti bieži
ir pretēja. Cilvēks nogaida. Viņš mēģina “vēl mazliet izturēt”, “saņemties”,
“nepārspīlēt” un “netraucēt citus”, līdz nedēļas pārvēršas mēnešos, bet reizēm
arī gados.</b></p>

<p>Šī novilcināšana nav rakstura vājums. Tā nav vienkārša
neizlēmība. Starptautiskie pētījumi psihiatrijā un psiholoģijā rāda, ka ceļā uz
palīdzības meklēšanu darbojas vairāki spēcīgi šķēršļi: stigma, pašstigma,
bailes no sistēmas, zema izpratne par palīdzības iespējām, krīzes radīta
domāšanas sašaurināšanās un bezcerības sajūta. Pasaules Veselības organizācijas
“Pasaules psihiskās veselības aptaujas” pētījumu dati rāda, ka cilvēki pēc
pirmo psihisko traucējumu sākuma nereti ārstēšanu meklē ar būtisku kavēšanos.
Starptautiskā 15 valstu analīzē vidējais kavējums cilvēkiem, kuri vispār nonāca
līdz palīdzībai, svārstījās no viena līdz pat desmitiem gadiem. Īpaši ilga
kavēšanās palīdzības meklēšanā bieži novērota tieši trauksmes gadījumos. </p>

<h2><b>Stigma: bailes, ka citi ieraudzīs “vājumu”</b></h2>

<p>Psihiatre Sandra Pūce stāsta, ka viens no visnoturīgākajiem
iemesliem, kāpēc cilvēki novilcina palīdzības meklēšanu, ir stigma. Tā var būt
ārēja - bailes, ko teiks darba devējs, ģimene, kolēģi vai paziņas. Taču bieži
vien vēl smagāka ir pašstigma: brīdis, kad cilvēks sabiedrībā dzirdētos
aizspriedumus pavērš pret sevi un sāk domāt, ka viņš ir “vājš”, “salūzis”,
“nepietiekami stiprs” vai “nespējīgs tikt galā”. Jau 2014. gadā autori pētījumā
par psihisko slimību stigmas ietekmi uz palīdzības meklēšanu un iesaisti
psihiskās veselības aprūpē secināja, ka stigma ir daudzslāņaina - tā ietver
publisko, pašstigmu un strukturālos šķēršļus - un var atturēt cilvēku gan no
ārstēšanas sākšanas, gan no tās turpināšanas. </p>

<p>Tieši šī pašstigma bieži padara pirmo soli tik grūtu.
Palīdzības lūgšana nozīmē atzīt: “Man šobrīd nav labi.” Cilvēkam, kurš gadiem
mācījies būt stiprs, funkcionēt, nepievilt citus un “nečīkstēt”, šis teikums
var šķist gandrīz nepanesams. Tāpēc viņš turpina iet uz darbu, atbildēt uz
ziņām, rūpēties par citiem un ārēji izskatīties “normāli”, lai gan iekšēji jau
sen dzīvo pastāvīgā spriedzē.</p>

<h2><b>“Man pašam jātiek galā”: sabiedrībā dziļi iesakņojusies doma</b></h2>

<p>Daudzi cilvēki psihoemocionālu palīdzības meklēšanu sāk
apsvērt tikai tad, kad vairs nespēj pildīt ikdienas funkcijas - kad vairs nevar
gulēt, strādāt, parūpēties par bērniem, iziet no mājas vai pašu spēkiem
pārtraukt panikas lēkmes. Līdz tam viņi bieži domā, ka palīdzība pienākas tikai
“ļoti smagos gadījumos”. Šī doma ir maldinoša, jo šī psihoemocionālā palīdzība
vislabāk darbojas tieši tad, ja cilvēks to saņem laikus, nevis tikai brīdī, kad
krīze jau kļuvusi akūta.</p>

<h2><b>Krīzē domāšana kļūst šaurāka</b></h2>

<p>Ir svarīgi saprast, ka krīzes brīdī cilvēks bieži nedomā
tāpat kā mierīgā situācijā. Trauksme, depresija, miega trūkums, ilgstošs stress
vai panika ietekmē spēju plānot, izvērtēt situāciju un pieņemt lēmumus.
Pētījumi par stresu un smadzeņu darbību rāda, ka stress ietekmē smadzeņu
prefrontālās garozas funkcijas - tās smadzeņu daļas, kas saistītas ar darba
atmiņu, uzmanību, emociju regulēšanu, reakciju kavēšanu un citiem
izpildfunkciju procesiem. </p>

<p>Tas nozīmē, ka cilvēkam krīzē var nebūt spēka “loģiski
izdomāt”, kur zvanīt, kur pierakstīties, kas ir psihologs, kas ir psihiatrs un
kurā gadījumā vajadzīga neatliekama palīdzība. No malas var šķist: “Kāpēc viņš
vienkārši nepiezvana?” Bet no cilvēka iekšējās pieredzes tas var izskatīties
pavisam citādi - kā juceklis, migla, spēku izsīkums un nespēja pieņemt pat
vienu šķietami vienkāršu lēmumu.</p>

<h2><b>Noliegums: “vēl jau nav tik slikti”</b></h2>

<p>Ļoti bieži novilcināšana sākas ar krīzes apzinātu
samazināšanu. Cilvēks saka sev: “Man vienkārši ir grūts periods”, “nākamnedēļ
būs labāk”, “citiem ir sliktāk”, “es tikai esmu noguris”, “man tikai
jāizguļas”. Dažreiz tā tiešām ir īslaicīga pārslodze. Taču, ja šāds stāvoklis
ieilgst, ja cilvēks vairs neatgūstas, ja ikdienas funkcionēšana pasliktinās, ja
domas kļūst arvien tumšākas, tad “vēl mazliet pagaidīšu” var kļūt par bīstamu
stratēģiju.</p>

<p>Noliegums nav muļķība. Tas ir psiholoģisks aizsargmehānisms.
Atzīt problēmu nozīmē sastapties ar nepatīkamu realitāti, un cilvēka prāts
bieži cenšas no tās izvairīties. Tāpēc palīdzības ceļam jābūt tik vienkāršam,
lai cilvēks to spētu izmantot arī tad, kad viņam nav spēka gari spriest vai
dziļi domāt.</p>

<h2><b>Zema psihiskās veselības pratība</b></h2>

<p>Daudzi cilvēki vienkārši nezina, kāda palīdzība viņiem
vajadzīga. Viņi nezina, ar ko atšķiras psihologs, klīniskais un veselības
psihologs, psihoterapeits, psihoterapijas speciālists, vai psihiatrs. Viņi
nezina, kad pietiek ar sarunu, kad vajadzīga psiholoģiska konsultācija, kad
jāvēršas pie ārsta un kad jāmeklē neatliekamā medicīniskā palīdzība. Šī neziņa
pati par sevi kļūst par šķērsli.</p>

<p>Pētījumi par psihiskās veselības pratību rāda, ka zemāka
izpratne par psihiskās veselības problēmām ir saistīta ar palīdzības meklēšanas
kavēšanos. Savukārt labāka pratība var veicināt profesionālas palīdzības
meklēšanu, tostarp mazinot stigmu un stiprinot cilvēka priekšstatu, ka atbalsts
ir pieejams. </p>

<h2><b>Terapeitiskais pesimisms: “man tāpat nekas nepalīdzēs”</b></h2>

<p>Depresijā un smagā psiholoģiskā krīzē cilvēks nereti nezaudē
tikai prieku vai enerģiju - viņš var zaudēt arī ticību iespējai, ka situācija
jebkad mainīsies. Psiholoģijā Ārona T. Beka kognitīvā teorija depresiju skaidro
ar to, ka cilvēka domāšanā aktivizējas noturīgi negatīvi priekšstati jeb
shēmas. Tās ietekmē to, kā cilvēks uztver sevi, apkārtējos notikumus un
nākotni. Šo modeli bieži sauc par Beka kognitīvo triādi: negatīvs skatījums uz
sevi, pasauli/pieredzi un nākotni.</p>

<p>Vienkāršoti tas izskatās šādi: “Es neesmu pietiekami labs /
esmu bezvērtīgs” ( negatīvs skatījums uz sevi); “Pasaule ir nedroša, cilvēkiem
nevar uzticēties, nekas nepalīdz” (negatīvs skatījums uz pasauli vai dzīves
pieredzi); “Nekas nemainīsies, labāk nekļūs” (negatīvs skatījums uz nākotni).
Tieši trešā triādes daļa - negatīvs nākotnes redzējums - ir cieši saistīta ar
bezcerību. Un tieši bezcerības līmenis ilgtermiņā var tikt saistīts ar
pašnāvības risku psihiatriskiem pacientiem.</p>

<p>Ja cilvēks domā: “Es esmu bezcerīgs”, “pasaule ir nedroša”
un “nākotnē nekas labs nav gaidāms”, tad palīdzības meklēšana var šķist
bezjēdzīga. Šādā stāvoklī cilvēks var nevis aktīvi meklēt atbalstu, bet
noslēgties, izolēties un vēl vairāk iegrimt savās domās. Tāpēc līdzcilvēku loma
ir ļoti svarīga: dažreiz pirmais solis nav cilvēka paša zvans, bet kāda cita
jautājums - “Vai tu gribi, lai es esmu tev blakus, kamēr tu piezvani?”</p>

<h2><b>Praktiskie šķēršļi: laiks, nauda, pieejamība</b></h2>

<p>Jārunā arī par pavisam praktiskiem iemesliem. Palīdzības
meklēšanu kavē rindas, izmaksas, ģeogrāfiskā pieejamība, bailes nokavēt darbu,
bērnu pieskatīšanas jautājumi, digitālās prasmes un uzticamas informācijas
trūkums. Dažreiz cilvēks jau ir nolēmis meklēt palīdzību, bet apstājas brīdī,
kad jāsaprot, kur pierakstīties, kas ir valsts apmaksāts, kas ir maksas
pakalpojums un cik ilgi jāgaida.</p>

<p>Tāpēc krīzes atbalsta tālruņiem ir ļoti liela nozīme.
Cilvēkam krīzē ir vajadzīga nevis sarežģīta karte ar desmit iespējām, bet
skaidrs pirmais solis – piezvanīt. </p>

<h2><b>Kā salauzt klusuma ķēdi?</b></h2>

<p>“Lai cilvēki negaidītu līdz brīdim, kad vairs nav spēka,
palīdzībai jābūt redzamai, saprotamai un sasniedzamai tieši tad, kad cilvēks
vēl šaubās, vai viņa grūtības ir “pietiekami nopietnas”. Tieši tāpēc kampaņa
“Palīdzība ir tepat” atgādina: krīzē nav jāpaliek vienam, un pirmais solis var
būt pavisam vienkāršs – saruna, “saka Sandra Pūce. Ne vienmēr uzreiz jāzina,
vai vajadzīgs psihologs, psihiatrs, psihoterapeits vai cita veida atbalsts. Var
vienkārši piezvanīt uz tālruni 116123 un pateikt: “Man šobrīd ir grūti.”</p>

<p>Krīzes tālruņi šādā brīdī ir īpaši nozīmīgi, jo tie dod
iespēju saņemt atbalstu uzreiz- bez pieraksta, bez gaidīšanas rindā un bez
nepieciešamības pašam izdomāt visu palīdzības ceļu. Ja cilvēks jūtas emocionāli
izsmelts, piedzīvo paniku, dziļu trauksmi, bezcerību, domas par paškaitējumu
vai vienkārši vairs netiek galā, zvans krīzes tālrunim kļūst par pirmo drošo
punktu. Tā nav “pēdējā iespēja” tikai galējās situācijās, tas ir atbalsts
brīdī, kad cilvēkam vajag, lai kāds viņu uzklausa, palīdz sakārtot domas un
saprast nākamo soli.</p>

<p>Kampaņa “Palīdzība ir tepat” aicina salauzt klusuma ķēdi -
nekaunēties no palīdzības un neatlikt zvanu uz “vēlāk”. Jo reizēm tieši viens
zvans var pārtraukt bīstamo nogaidīšanu. Ja pašam pietrūkst spēka piezvanīt, to
var palīdzēt izdarīt līdzcilvēks: apsēsties blakus, atrast numuru, būt klāt
sarunas laikā vai vienkārši pateikt: “Es palikšu ar tevi, kamēr tu piezvani.”
Psihiskās veselības krīzē palīdzība nav tālu - tā var sākties ar sarunu pa
tālruni. Un tālruņa numurs ir 116123.</p><p></p>

психическое здоровье

 Здравоохранение

Trauksme

Depresija

Здоровье

Iedomājieties situāciju: cilvēkam ir akūtas, durošas sāpes krūtīs. Vairums no mums šādā brīdī nekavējoties zvanītu neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, jo sāpes krūtīs šķiet pietiekami nopietnas, redzamas un bīstamas. Taču tad, kad...

Kāpēc cilvēki gaida līdz pēdējam, pirms meklē psihoemocionālo palīdzību?

LETA

Похожие новости

Загружаем...