Dzīve vienā mājā ar vecākiem vai vecvecākiem dažkārt šķiet praktisks un labs risinājums – palīdzība ikdienā, drošība bērniem un kopības sajūta. Taču realitātē šāds solis ne vienmēr izrādās viegls.

Agrita Bindre pirms gada kopā ar saviem četriem bērniem pārcēlās uz mammas māju. Sākumā šķita, ka tas būs atbalsts un drošība, bet šobrīd viņa atzīst – kopdzīve izrādījusies smagāka, nekā domāts.

"Tā situācija, kas mums ir mājās, es nezinu, ko lai ar to visu dara. Bērni ir baigi uzvilktie. Es pati arī tā kā vairs netieku galā ar šīm emocijām," saka Agrita.

"Tas bija tas, kāpēc es pašā sākumā bremzēju, kāpēc negribēju. Man bija bail no tā, līdz kam mēs nonākam tagad."

Arī vecākā meita Estere godīgi atzīst, ka cerības nepiepildījās:

"Pirms gada mēs ievācāmies pie omes, un es biju tā, kas pārliecināja mammu, ka viss būs kārtībā, bet… tā gluži nav."

Lai arī ome palīdz ar bērnu pieskatīšanu un praktiskiem darbiem, ikdienas attiecības kļuvušas saspringtas. "Ikdienas dzīvē mēs vairs nevaram tik atklāti izrunāties," atzīst Agrita.

Arī Estere neslēpj – ir grūti sadzīvot ar nepārtrauktu kritiku:

"Ļoti grūti, ka tu nevari saprast, ko tu vari un nevari. Tajā pašā brīdī viņa jau visu dara, bet, ja es ko izdaru, tad

viss ir slikti – varēja savādāk vai kāds būtu labāk izdarījis.

Grauž nenormāli tādi teksti. Mēs nevaram vienoties par neko! Ir šausmīgi lielas domstarpības ikdienā un ir ļoti grūti runāt."

Šis stāsts izgaismo realitāti, ar ko saskaras daudzas Latvijas ģimenes – vairākas paaudzes dzīvo vienā mājā, bet atšķirīgie paradumi, raksturi un redzējums par dzīvi rada ikdienas konfliktus.

Lasi arī:

Agrita Bindre naudas dēļ zaudējusi tuvākās draudzenes

Drāma Bindru ģimenē: mammas iedrošinājums Esteri noved līdz lamām