Pavisam drīz sāksies Eiropas čempionāts basketbolā, kurā piedalīsies arī Latvijas vīriešu izlase. Latvijas basketbola vēsturē viens no spilgtākajiem notikumiem ir 1935. gada uzvara pirmajā Eiropas čempionātā. Par šo vēsturisko brīdi 2012. gadā tapa filma "Sapņu komanda 1935", kur galvenā trenera Valdemāra Baumaņa lomu atveidoja aktieris Jānis Āmanis.

1188.lv sazinājās ar aktieri, lai atcerētos filmēšanas laiku un uzzinātu viņa novēlējumu Latvijas izlasei pirms gaidāmajām spēlēm.

"Tas bija viens no skaistākajiem mirkļiem manā dzīvē"

Sarunā ar portālu Jānis Āmanis neslēpj: "Tās spilgtās atmiņas jau patiesībā ir tik daudz. Laiks ir pagājis, bet viņas uzpled, kad nereti uzdod šo jautājumu. Viena no tām atmiņām ir tā visa kopā būšana "Cinevillā", kad mēs sākām filmēt. Elijas ielā bija pirmā filmēšanas diena, tad bija tāds viegls tremolo visas dienas garumā, kamēr aptaustījāmies, kamēr to garšu sajutām.

Mēs pirms tam arī daudz ar Aigaru (filmas režisoru Aigaru Graubu) runājām. Tas darbs jau faktiski sākās ilgu laiku pirms tam – mēs tikāmies, mēs pārspriedām, mēs runājām daudz. Un tas viss laiks bija tāds viens skaists moments –

trauksmains, skaists moments, kad visādi līkloči un emocionāli brīži notika arī manā personīgajā dzīvē.

Tas viss sasējās kopā ar šo te filmēšanas laiku, kas bija patiesībā, jā, viens no skaistākajiem manā līdzšinējā dzīvē."

Viņš piebilst, ka šis laiks bijis kā lappuse no dzīves fotoalbuma: "Mūzika ir tā, kas ģenerē to, viņa iedarbina tās atmiņas. Aigars pats ir, protams, muzikāls cilvēks un tā visa filmēšana bija kā tāda mūzika un ir mūzika, kas saistās ar šo laiku.

Tad nu ir tā, ka es pašķirstu savu atmiņu albumu galvā. Citreiz sanāk tā, ka cilvēki kādreiz nāk uz ielas klāt un saka paldies par filmu, diezgan bieži to dara, un tad man sanāk pašķirstīt to savu fotoalbumu. Soctīkli vai albums fizisks, kas ir mājās vai telefonā, tas viss ir izzudošs, tas viss zūd. Es zinu, ka tāpatās visu soctīklus var nobloķēt, ar cilvēku sastrīdas un izmet ārā, izdzēš fotogrāfijas. Tās fotogrāfijas, kas tev ir galvā, viņas ir neizdzēšamas."

Draudzība, kas saglabājusies līdz šodienai

Āmanis uzsver, ka filmēšanas process bijis ne tikai darbs, bet arī draudzīga kopā būšana: "Šis filmēšanas laiks ir ļoti skaists un piepildīts. Principā tāda – draugu un ģimenes kopā būšana. Esmu filmējies visādos projektos, bet

šī nu bija reize, kad aaaai! kā negribējās šķirties.

Mums ir labs kontakts izveidojies ar pārējiem čaļiem, kas ir no komandas biedriem, un mēs ik pa laikam jau tāpat satiekamies.

Katrs savā pilsētā, katrs savā teātrī, bet katrā ziņā tas tā retāk jau sanāk, bet ļoti sirsnīgi. Ar Počiņu mēs satiekamies, Ellerīti, retu reizi arī Ārčiju, ar Artūru Krūzkopu. Vai ar Jāni Vimbu mēs šad un tad satiekamies vai uzzvanām viens otram. Kontakts mums ir palicis, jā. Šis laiks noteikti ir atstājis tādu milzīgu, milzīgu, milzīgu iespaidu dzīvē un lielu mācību stundu arī, protams. Ar Vili Daudziņu mēs sazināmies, nereti satikamies. Tā tāda pievienotā vērtība.

Īpašu saikni radījis pats filmēšanas process: "Viena no skaistākajām lietām – Vilis kopš bērnības nebija makšķerējis, tad mēs ar viņu kopā, kamēr bija šie starplaiki starp filmēšanām, mēs braucām makšķerēt abi divi, spiningot. Tā spiningošana man ir tāda sirdslieta, tad mēs abi ar Vili braucām piecos no rīta, kamēr pārliek no vienas lokācijas uz otru kameras un visu pārējo tehniku. Daudz spēlējām visādas spēles, daudz gājām pirtī – bija tāds pilnasinīgs, zaptīgs un garšīgs burziņš.

Tas jau ir mūsu darbs, bet tas viss padarīja to darbu vēl pilnasinīgāku un vēl garšīgāku. Kuram bija laiks, tas iekurināja pirti, tad karšu spēles – jacīti džeki spēlēja. Tas viss tiešām bija tāds skaists laiks."

No kastinga līdz lomai

Atceroties uzaicinājumu uz provēm, aktieris stāsta: "Es atceros, kad mani uzaicināja uz provēm. Es biju Siguldā, mēs palīdzējām būvēt draugam viesu māju. Viņa bija nodegusi, tad viņi jau tur pa jaunu cēla un būvēja, mēs palīdzējām. Man piezvanīja Līga Pipare un uzaicināja uz kastingu. Tad uz turieni es braucu. Tas bija tāds satraukuma mirklis. Kinostudijā, kur bija otrā kārta, es nezināju, ka es jau esmu izvēlēts, man piemeklēja klāt dāmu. Tad jau tālāk bija saruna ar Aigaru, mums ļoti ātri viss saskanēja."

Sports, vēsturiskais fons un netaisnība

Par vēsturisko notikumu, kad Latvijas izlase pati sarūpēja līdzekļus, lai dotos uz Šveici – Āmanis saka: "Zini kā – nekas jauns tas nav. Es godīgi pateikšu – es tajās sporta aprindās tāpat apgrozos. Man ir brāļi Šici, kas man ir tiešām kā brāļi, ir basketbolisti pazīstami, ir dažādi autosportisti pazīstami – nekas jau nav mainījies gadu laikā.

Viņa ir tāda pati uz entuziasmu balstīta. Nu, lai cik tas skumji būtu, bet tas tā ir.

Tādas netaisnības arī šodien valda.

Bet nu tā laikam ir tāda mazās valsts nelaime, bet arī nevar teikt, ka tikai mazās valsts – arī citās valstīs ir netaisnības. Mani skumdina fakts, ka tieši sports un kultūra no tā cieš, jo es vienmēr esmu teicis to, ka sports un kultūra ir nemainīgākie diplomātijas veidi. Tā var prezentēt valsti!

Mēs zinām, ka sportā viss tiek taisīts un šmugulēts, piemēram, nākamajā čempionātā (1936. gadā) uzvarēja Lietuva, kur pēc tam bija Lietuvā spēle, kuras pulksteni grieza, jo Latvija jau faktiski vinnēja. Viņa būtu vinnējusi, ja nebūtu griezts šis te pulkstenis. Tādas netīras lietas darās sporta pasaulē, un tas ir tas skumjākais.

Filmā mēs stāstījām patiesu stāstu. Mūsu uzdevums bija patiesi izstāstīt stāstu, cik patiesi to varam."

Aktieru sagatavotība

Āmanis neslēpj – aktieri šai filmai bija izcili sagatavojušies: "Labums ir tas, ka visi čaļi (aktieri) bija spēlējuši basketbolu. Lielākā daļa bija trenējušies jau tā nopietnāk. Filmā ļoti maz bija to kombinēto kadru, kur met bumbu un no otra rakursa parāda, kā iekrīt – bet tur tiešām varēja rādīt visu, jo čaļi tiešām mācēja spēlēt.

Zaļie gurķīši galīgi nebija. Sākot jau ar Mārci Maņjakovu, kurš bija tieši trenējies pie Rimbenieka, kas mūs arī trenēja, sagatavoja filmēšanai. Bagatskis arī pirms tam strādāja ar čaļiem, ar komandu. Tas viss bija pārdomāts.

Es atceros, ka devos uz manēžu, kur nosacīti bija Šveices spēle, mēs čaļi visu dienu skrējām, pēc tam mums bija sporta fizioterapeits, kurš visu izmasēja, palīdzēja, parādīja kaut kādus vingrinājumus, kā pastiepties, lai varētu izturēt to visu. Tā kā tur arī domāja cilvēcīgi par visu komandu. Mēs viens otru atbalstījām. Aktieri, filmēšanas komanda – mēs visi bijām tādi ģimeniski, tā enerģija kūsāt kūsāja.

Novēlējums Latvijas basketbolistiem

Noslēgumā Jānis Āmanis, iejūtoties trenera Valdemāra Baumaņa lomā, nosaka: "Baumanis bija ļoti pārliecināts, viņš patiesībā bija mierīgs un diezgan kluss uz laukuma, bet čaļi bija trenējušies, viņš bija iedevis to visu labāko. Kad viņiem bija treniņi kopā ar Dekšenieku, viņi jau bija pieraduši, viņi zināja, ka čaļi izdarīs labāko, kas viņiem ir jāizdara. Ko es varu pateikt basketbolistiem? Trenējušies viņi ir, galvenais – iet un darīt, un tas treniņu rezultāts jau būs uz laukuma. Un galvenais ir redzēt un dzirdēt vienam otru.

Kaut kādas ambīcijas likt pie malas, jo viņi cīnās par kopēju mērķi,

un to nekādīgi nedrīkst aizmirst, ka tas ir kopējs mērķis, kopējs labums un prieks un laime. Ja viņi izdarīs visu to labāko no sevis, ko viņi var, un parādīs labāko, tad viss notiks un būs mums uzvaras un prieks!"

Skaties leģendāro filmu "Sapņu komanda 1935" jau 26. augustā plkst. 21:30 TV kanālā 360!