Ir pēdējais vakars Ēģiptē, Magone un Ventis, atrodoties viesnīcas numuriņām sēž uz grīdas un mielojas ar austrumu našķiem. Magone iesāk sarunu, sakot Ventim, ka "vajadzētu dzīvot draudzīgi".Ventis piekrīt, atzīstot, ka arī ir noguris no pastāvīgajiem ķīviņiem abu starpā.

"Kaut kad jau arī ir jāpiekāpjas un jāpārkāpj pāri savam lepnumam. Jāmēģina arī no savas puses pirmais solis spert," pārdomās dalās Ventis. Aizkadrā Magone ar smaidu pauž gandarījumu: "Redz ko sievietes pirksts un prāts spēj paveikt. Ja labi grib, pat Ventis spēj mierīgi runāt un spriest."

Ventis pārsteidz Magoni, lūdzot viņai piedošanu.

Lūdzu, piedod,

viņš saka. Magone ar interesi jautā, par ko tieši Ventis atvainojas, un viņš atbild, ka lūdz piedošanu "par savu muļķību". Magone mudina Venti pastāstīt, kāpēc viņš tā uzvedas, taču Ventis nevēlas visu atkal no jauna cilāt.

Viņš piedāvā izlīgumu: "Es tev apsolu neuzmākties, nāc normāli, cilvēcīgi gultā guli.

Gulēsim abi kā "baltie cilvēki" un neuzmāksimies viens otram!

Ventis pat lūdz, lai arī Magone viņam neuzmācas. Tomēr Magone nolemj palikt pie sava – viņa gulēs uz dīvāna, jo tur ir mīkstāk. "Es izvēlējos tur gulēt nevis dēļ principiem, bet tāpēc, ka tur ir mīkstāks," viņa skaidro, piebilstot, ka gulta numuriņā ir nedaudz par cietu un viņai sāp mugura.

To dzirdot, Ventis atkal kļūst mazliet pikts, it īpaši, kad Magone piemetina, ka viņai arī galva sāp pēc peldēšanās korāļu rifā. Ventis pat cenšas pārbaudīt, vai Magonei nav temperatūra, taču viņa no viņa izvairās no viņa rokas.

Lasi arī!

Ventis dusmās gatavs pamest Magoni vienu viesnīcā

Ekstremālais brauciens pa tuksnesi: Ventis beidzot sagaida Magones apskāvienus