Veselības ministrijas (VM) īstenotie pasākumi nenodrošina
agrīnu onkoloģisko slimību atklāšanu un pacientiem nepieciešamo zāļu
kompensāciju, secināts Valsts kontroles (VK) veiktajā revīzijā par onkoloģisko
saslimšanu diagnostiku un ārstēšanu Latvijā.

VK norāda, ka valsts politikai šajā jomā ir būtiska ietekme
uz Latvijas sabiedrības veselības rādītājiem, kas ilgstoši neuzlabojas, lai gan
šī veselības aprūpes joma valstī ir viena no prioritātēm.

Kompensējamo zāļu saraksts onkoloģisko slimību ārstēšanai
tikai daļēji atbilst starptautiskajām klīniskajām vadlīnijām un tikai daļai
diagnožu ir nodrošināta valsts apmaksāta pamatterapija un ārstniecības
pēctecība, uzsver VK.

Revidenti norāda, ka onkoloģiskas slimības agrīna atklāšana
ir kritiski svarīga, lai nodrošinātu veiksmīgāku ārstēšanu, tomēr kopš
2017.gada agrīni atklāto onkoloģisko slimību īpatsvars nepieaug. Slimību agrīni
var atklāt veseliem cilvēkiem, regulāri veicot ikgadējās profilaktiskās
pārbaudes pie ģimenes ārsta un skrīningu, vai pacientiem jau ar simptomiem vai
sūdzībām par veselību. Savukārt mazāko aizdomu gadījumā turpmāki izmeklējumi
veicami paātrinātā kārtībā tā sauktā "Zaļā koridora", kā arī
pēcskrīninga ietvaros.

VK norāda, ka ikgadējā profilaktiskā pārbaude pie ģimenes
ārsta ir pirmā neizmantotā iespēja. Ģimenes ārstam ir pienākums - reizi gadā
pieaugušajiem nodrošināt profilaktisko pārbaudi, ko pilnībā apmaksā no valsts
budžeta. Tomēr no 2017. līdz 2021.gadam šādas pārbaudes veiktas vidēji vien 14%
pieaugušo un to īpatsvars ik gadu samazinās. Šie dati arī apliecina kritiski
zemu pacientu līdzestību Latvijā.

VK padomes locekle Maija Āboliņa norāda, ka, ņemot vērā ģimenes
ārsta mandātu un Covid-19 pandēmijas laikā gūto apstiprinājumu, ka sabiedrība
uzticas ģimenes ārstiem, svarīgs ir tieši ārstu ieguldījums pacientu
izglītošanā un līdzestības kultūras veidošanā, kas ilgtermiņā var būtiski
ietekmēt Latvijas sabiedrības veselības rādītājus. "Diemžēl patlaban ārstu
praksēs nav iedibināta kārtība sistemātiskai pacientu aicināšanai uz
profilaktiskajām pārbaudēm," skaidro Āboliņa.

VK norāda, ka ģimenes ārstu skaits gadu no gada samazinās,
paaudžu nomaiņa un pēctecība nenotiek pietiekamā apjomā un aizvien ir
teritorijas, kur trūkst ģimenes ārstu.

Tāpat situācija revīzijas izlasē iekļautajās ģimenes ārstu
praksēs apliecina, ka vismaz 22% revīzijas izlasē iekļauto ģimenes ārstu prakšu
nav nodarbinātas atbilstoši pacientu skaitam nepieciešamās divas papildu
ārstniecības personas. Šī tendence negatīvi ietekmē primārās veselības aprūpes
pakalpojumu pieejamību.

Revīzijā secināts, ka otrā neizmantotā iespēja ir valsts
organizētais skrīnings onkoloģisko slimību agrīnai atklāšanai. Latvijā veic
četrus vēža skrīninga veidus - dzemdes kakla, krūts, zarnu un prostatas. Lai
gan arī revīzijā veiktā datu analīze apstiprina pašsaprotamo, ka onkoloģisko
slimību agrīni biežāk atklāj pacientiem, kuri iepriekš ir veikuši skrīningu,
pacientu atsaucība ir zema - tā būtiski atpaliek no VM plānotajiem un Eiropas
vadlīnijās rekomendētajiem rādītājiem.

Kritiski nepietiekamu sabiedrības dalību skrīningā apliecina
arī tas, ka tikai neliela daļa pacientu, kuriem atklāta onkoloģiska slimība,
iepriekš ir veikuši skrīningu, īpatsvaram mainoties robežās no 2% prostatas,
20% zarnu vēža, 32% krūts vēža līdz 40% dzemdes kakla vēža gadījumā.

Viens no revīzijā identificētajiem cēloņiem ir nesakārtotā
institucionālā struktūra un atbildības sadalījums. Tikai 14 gadus pēc skrīninga
ieviešanas veselības resorā ir panākta izpratne, ka atbildīgā institūcija par
skrīninga pārvaldību ir Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC), lai gan
tā kompetencē vienmēr ir bijusi politikas īstenošana slimību profilakses
apakšjomā. Rezultātā Latvijā gadiem tikai izsūta uzaicinājuma vēstules un
iegūst statistiku par iedzīvotājiem, kuri atsaucas uzaicinājumam un veic
skrīninga izmeklējumu, bet izpaliek mērķēta rīcība, lai uzlabotu atsaucību un
profilakses procesu.

Revidentu skatījumā, VM pasākumi mērķa grupu uzrunāšanai ir
pasīvi un formāli. Uzaicinājuma vēstules papīra formā ir novecojis instruments,
savukārt ģimenes ārsti nepietiekami uzrunā un motivē pacientus veikt skrīningu,
turklāt ģimenes ārsti ir vienīgās ārstniecības personas, kas aicina pacientus
uz zarnu un prostatas vēža skrīningu.

Piemēram, 15% no ģimenes ārstu praksēm nav izsniegušas
nevienu zarnu vēža testa komplektu - tātad, pēc revidentu aplēsēm, tos nav
saņēmuši aptuveni 56 000 pacientu. Tāpat neviens nepārliecinās, ka mērķa grupas
tiešām ir saņēmušas uzaicinājumu veikt skrīningu.

VK norāda, ka skrīningam nav jēgas un tas nesasniedz mērķi,
ja pēc pirmajām pārbaudēm pie mazākajām aizdomām operatīvi neveic tālākus
izmeklējumus un ārstēšanu. Diemžēl valstī nav vienotas kārtības, kādā pacienti
saņem informāciju par skrīninga rezultātiem. Rezultātu paziņošana atstāta
katras ārstniecības iestādes kompetencē, un, kamēr uzstājīgākie pacienti to
noskaidro paši, pārējie, iespējams, paliek bez atbildes, risku nemaz
neapzinoties.

Arī "Zaļais koridors" realitātē nedarbojas,
secināts revīzijā. VM ieviesa "Zaļo koridoru" 2016.gadā, lai pacienti
ar aizdomām par onkoloģisku slimību varētu saņemt diagnozes noteikšanai
nepieciešamos valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus prioritārā kārtībā
- ārpus kopējās rindas un maksimums 10 darbdienu laikā.

Tomēr tikai 25% pacientu pakalpojumus saņēma 10 darbdienās
un vidējais laiks no ģimenes ārsta apmeklējuma līdz diagnozes noteikšanai ir
195 dienas iecerēto 65 dienu vietā jeb, trīs reizes ilgāk.

Viens no iemesliem ir risinājuma trūkums pacientiem, kuriem
onkoloģiskā diagnoze jau ir apstiprināta, bet vajadzība pēc attiecīgajiem
veselības aprūpes pakalpojumiem pamatoti saglabājas arī ārstēšanās laikā.
Revidenti neapšauba šo pakalpojumu nepieciešamību pacientiem ar apstiprinātu
diagnozi, bet vērš uzmanību, ka "Zaļajā koridorā" faktiski visi
pacienti atkal nokļūst vienotā rindā, jo 92% no izmeklējumiem ir veikti
pacientiem ar jau apstiprinātu onkoloģisko diagnozi.

Līdzīgi, lai gan VM ieviesusi valsts organizēto skrīningu,
tā neuzrauga un neanalizē pakalpojumu saņemšanas pēctecību pēcskrīninga
ietvaros. Revīzijā konstatēts, ka daļa pacientu nav veikuši valsts apmaksātus
pēcskrīninga izmeklējumus, kad tas bija nepieciešams. Šādos gadījumos skrīningā
veiktās pārbaudes un tām izlietotie resursi bijuši veltīgi.

Piemēram, valsts apmaksātus pēcskrīninga izmeklējumus veica
vien 25% pacienšu, kurām dzemdes kakla vēža skrīningā konstatēja pozitīvu
atradni vai aizdomas par ļaundabīgu veidojumu. Iespējams, daļa pacientu tālākos
izmeklējumus veica par maksu, bet veselības resoram par to nav informācijas.

Lai gan onkoloģija ir viena no prioritārajām veselības
aprūpes jomām, VM finansējumu zāļu iegādes izdevumu kompensācijai neplāno
atbilstoši onkoloģijas pacientu vajadzībām, turklāt ne veselības resors, ne
onkoloģijas pacienti nevar rēķināties ar stabilu papildu finansējumu
ilgtermiņā.

Lai arī VM veic pasākumus, lai palielinātu finansējumu
onkoloģisko slimību ārstēšanas zāļu kompensācijai, tas netiek piešķirts
atbilstoši plānotajam, turklāt ne vienmēr papildu finansējumu iekļauj valsts
budžeta bāzes izdevumos, kā rezultātā nākamajā gadā tas pieprasāms no jauna.
Arī veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanas plāns onkoloģijas jomā
2022.-2024.gadam ir bez pilnvērtīga finansējuma.

Vienlaikus VK norāda, ka kompensējamo zāļu cenas onkoloģisko
slimību ārstēšanai Latvijā ir augstākās Baltijā. Iekļaujot zāles kompensējamo
zāļu sarakstā, zāļu ražotāja cenai pievieno pēc noteiktām formulām aprēķinātus
lieltirgotavas un aptiekas uzcenojumus, kā arī piemēro 12% PVN.

VM nevar pamatot, kā noteiktas pieļaujamās lieltirgotavas un
aptiekas uzcenojumu robežas, kas tieši ietekmē gala cenu, par kādu valsts
kompensē zāļu iegādi, un to, cik daudz zāļu un cik pacientiem ierobežotā valsts
finansējuma dēļ iespējams nodrošināt. Turklāt, ja Lietuvā un Igaunijā,
sasniedzot noteiktu zāļu cenu, tiek piemērots fiksēts lieltirgotavas un
aptiekas uzcenojums, tad Latvijā esošā kārtība ļauj lieltirgotavas uzcenojumam
palielināties neierobežoti.

Arī PVN likme ir augstākā Baltijā. Revīzijā, pieņemot, ka
visās Baltijas valstīs zāļu ražotāja cena ir vienāda, modelēta zāļu gala cena
atbilstoši katras valsts zāļu cenu aprēķina algoritmam, rezultātā secinot, ka
Latvijā izveidojas augstākā cena. Piem., Latvijā zālēm "Tafinlar"
lieltirgotavas un aptiekas uzcenojums kopā ar PVN veido 12% no gala cenas,
savukārt Igaunijā un Lietuvā attiecīgi 8% un 5%. Proti, Latvijā zāļu gala cena
ir par 271 eiro lielāka nekā Igaunijā un par 529 eiro lielāka nekā Lietuvā.

VK norāda, ka pašlaik valstī izveidotā kārtība pieļauj, ka
plaši izplatītas dzīvību apdraudošas onkoloģiskas slimības gadījumā pacientiem
nav nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas saņemt nepieciešamās zāles. Latvijā
medikamentu kompensēšana nav balstīta pacientu vajadzībās. Nepietiek ar to, ka
zāles ir terapeitiski un izmaksu efektīvas, jo kompensējamo zāļu sarakstā tās
iekļauj tikai tad, ja ir pieejams papildu finansējums.

Lai arī sarakstā ir iekļautas zāles kā piemērotas vēža
diagnožu ārstēšanai, tomēr atsevišķos gadījumos šīs zāles nemaz nelieto
attiecīgo diagnožu ārstēšanai, tās vairs nelieto vai arī tā ir novecojusi un
starptautiskajām klīniskajām vadlīnijām neatbilstoša terapija. Līdz ar to rodas
situācija, ka pacientiem ar vienu diagnozi ir iespēja ārstēties, bet ar citu -
nav.

Papildus, revidentu ieskatā, lēmuma pieņemšana par zāļu
iekļaušanu sarakstā, ja tās atzītas par terapeitiski un izmaksu efektīvām, bet
to iekļaušanai sarakstā nepieciešami papildu valsts līdzekļi, nav izsekojama un
sabiedrībai atklāta, jo nav publiski pieejamas informācijas par to, kuras zāles
un kādā secībā tiks iekļautas sarakstā.

Ja sarakstā nav pacienta diagnozei un ārstēšanai atbilstošu
zāļu, viņam vajadzētu būt iespējai pretendēt uz nepieciešamo zāļu kompensāciju
individuāli, tostarp gadījumā, kad zāles nav iekļautas sarakstā finansējuma
trūkuma dēļ, bet ir terapeitiski un izmaksu efektīvas. Lai gan kompensācijas
kārtība paredz, ka šādā gadījumā zāļu iegādes izdevumus kompensē 100% apmērā,
vienlaikus noteikts ierobežojums - zāļu iegādei vienam pacientam kompensē ne
vairāk kā 14 228 eiro 12 mēnešu periodā. Šis limits nav pārskatīts kopš
2006.gada, un VM rīcībā nav ne vēsturisko datu, ne apsvērumu, uz kā pamata tas
noteikts. Tikmēr onkoloģijas pacientiem ar diagnozi, kuras ārstēšanai sarakstā
zāles ir iekļautas, tās izmaksā vidēji 49 560 eiro 12 mēnešu periodā.

Revīzijā secināts, ka ne visām vēža diagnozēm nodrošināta
ārstniecība atbilstoši starptautiskajām klīniskajām vadlīnijām, jo, salīdzinot
valsts apmaksāto un starptautiskajās vadlīnijās noteikto medikamentozo terapiju
11 izplatītāko vēža diagnožu ārstēšanai, konstatēts, ka gandrīz visos gadījumos
valsts apmaksātā terapija ir nepilnīga vai neatbilstoša un neefektīva.

No revīzijas izlasē iekļautajām 11 diagnozēm atbilstoši
vadlīnijām Latvijā ārstē tikai olnīcu un nemetastātisku zarnu vēzi. Tāpat, lai
arī pirmšķietami visām vēža diagnozēm ir kompensējamās zāles, Latvijā ar
pamatterapiju ir nodrošināti 39%, ar ārstniecības pēctecību - 35%, savukārt gan
pamatterapija, gan ārstniecības pēctecība pilnībā nodrošināta vien 27%
diagnožu.

Turklāt sarakstam nav racionālas sasaistes ar zāļu
kompensāciju individuālā kārtībā. Piemēram, ja konkrētai vēža diagnozei
sarakstā iekļautas tādas zāles, kuras ārstēšanai nemaz nelieto, vai
attiecīgajai diagnozei zāles ir paredzētas, bet konkrēts pacients ar šādu
diagnozi nekvalificējas zāļu kompensācijai specifisku Nacionālā veselības
dienesta (NVD) noteiktu zāļu izrakstīšanas ierobežojumu dēļ, pacientam atsaka
zāļu iegādes kompensāciju arī individuālā kārtā, jo sarakstā "it kā esot
iekļautas zāles".

Āboliņa norāda, ka "visticamāk, tās ir sekas
ierobežotajam valsts finansējumam, bet, revidentu vērtējumā, šāda rīcība ir ne
tikai netaisnīga, neloģiska un absurda, bet arī onkoloģijas pacientus
pazemojoša".

Latvijā onkoloģiskās slimības pieder pie obligāti
reģistrējamām slimībām - informāciju par pacientiem statistikas vajadzībām
uzkrāj pacientu reģistrā, kura darbību nodrošina SPKC. VK norāda, ka reģistrs
pienācīgi nedarbojas, jo tajā uzkrātie dati par onkoloģijas pacientiem ir nekvalitatīvi
un nepilnīgi. Piemēram, 2023.gada jūnijā jaunākie pieejamie dati publicēti
2019.gadā, un pie datiem aizvien ir norāde "provizoriski".

Lai datus par onkoloģijas pacientiem varētu izmantot plašāk,
2022.gadā sāka veidot jaunu Vēža reģistru, atbildību par to uzticot NVD un SIA
"Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca" (RAKUS) un piešķirot
finansējumu aptuveni 1,6 miljonu eiro apmērā.

Tomēr revidentiem neizdevās saņemt informāciju par jaunā
Vēža reģistra izveides projekta vadības plānu, turklāt revīzijas laikā VM
secināja, ka RAKUS nemaz neesot tiesīga nodrošināt nacionāla līmeņa pacientu
reģistra izveidi un darbību, kā rezultātā atbildība tika nodota atpakaļ NVD,
bet piešķirtais finansējums gan 2022.gada decembrī tika ieguldīts RAKUS
pamatkapitālā, aptuveni 900 000 eiro atvēlot budžetā neplānotas medicīniskas
ierīces iegādei.

VK norāda, ka jaunā Vēža reģistra projekta nākotnes
perspektīvas revīzijas laikā palika neskaidras.

VK sniegusi sešus ieteikumus VM, kuru ieviešanas termiņi ir
no 2025.gada līdz 2029.gadam.

рак

 Здравоохранение

Veselības ministrija

Veselība

Здоровье

Veselības ministrijas (VM) īstenotie pasākumi nenodrošina agrīnu onkoloģisko slimību atklāšanu un pacientiem nepieciešamo zāļu kompensāciju, secināts Valsts kontroles (VK) veiktajā revīzijā par onkoloģisko saslimšanu diagnostiku un ārstēšanu Latvijā. VK norāda,...

Valsts kontrole: Valsts nenodrošina agrīnu onkoloģisko slimību atklāšanu un pacientiem nepieciešamo zāļu kompensāciju

LETA

Похожие новости

Загружаем...

Загружаем...