"Slavenības. Bez filtra" dalībniece, kolorītā latgaļu dāma Margarita Kolosova, Rīgā kopā ar savu draugu Mārtiņu dodas pastaigā pa vietām, kur pagājušas viņas bērnības dienas. Staigājot pa pazīstamajām ieliņām, Margarita ar siltumu un smaidu atceras, kā reiz ar vietējiem sētas bērniem spēlējusi dažādas spēles, skraidījusi pa šķūnīšu un garāžu jumtiem, un kā viņas dienas pavadītas starp māju pagalmiem un sirsnīgiem smiekliem.

Tomēr līdzās priecīgajām atmiņām uzvirmo arī sāpīgākas. Ejot pa ielu, kur viņa augusi, Margarita uz brīdi apklust. "Šī ir tā mūsu iela," viņa saka, norādot uz vecu koka māju. "Un pats interesantākais – mēs dzīvojām šīs ielas galā pretējā pusē.

Seko līdzi portāla 1188.lv jaunumiem arī "Whatsapp" kanālā ŠEIT

Man liekas, tā māja vēl tagad ir koka, kurā dzīvoja mans bioloģiskais tēvs.

Gremdējoties atmiņās, viņa stāsta, ka, ja kāds vēlas atgriezties trakajos deviņdesmitajos, pietiek aiziet uz bērnības vietām – tur viss uzreiz atdzīvojas. Pēdējo reizi savu īsto tēvu Margarita redzējusi, kad viņai bija apmēram desmit gadu. "Es viņu redzēju... Bet kādā veidā? Mana mamma izdomāja, ka jāaiziet ar viņu sadzert. Viņi vienkārši sēdēja kopā, tusēja un dzēra," viņa atceras.

Runājot par to, kāpēc tēvs pametis ģimeni, Margarita atklāj, ka, kā viņai stāstīts, tēvs aizgājis, kad viņai bijuši tikai divi gadi. "Viņš gāja jūrā, bija jūrnieks, bet jūrā saslima ar tuberkulozi, atcerās Margarita. Par tēva aiziešanas iemesliem viņa stāsta pavisam tieši:

Tēvs pusgadu bija jūrā. Viņš atbrauca un ieraudzīja, ka mana māte ir stāvoklī – viņa gaidīja manu brāli. Pirmajā februārī piedzima mans brālis Juris, un tēva vairs nebija. Vienkārši apgriezās un aizgāja.

Margarita atzīst, ka tēvs dzīvojis pavisam tuvu – pāri ielai, bet tajā pašā laikā bijis viņas dzīvē pilnīgi klāt neesošs. "Viņš mani redzēja, bet gāja garām. Pat nesveicinājās. Es zināju, ka tas ir mans tēvs, un viņš zināja, ka es esmu viņa bērns, bet katrs izvēlas, kā viņš izvēlas," saka Margarita.

Margarita stāsta, ka tēvs reizēm spēlējis ģitāru un dziedājis dziesmu "Peldēja mana "lotka" (laiva), peldēja", kuru viņa arī vēlāk uzgājusi internetā. "Varbūt man no viņa tā ģitāras spēle," viņa piebilst ar smaidu. Tāpat viņa atceras, ka tēvam, tāpat kā viņai, bijuši lokaini mati.

Pastaigas noslēgumā viņa nopūšas un saka:

Tēvi, mammas – tās ir lietas, kuras uz šīs ielas es negribu atcerēties.

Pēc šīs emocionālās atgriešanās bērnības vietās un gremdēšanās atmiņās, Margarita dodas uz frizētavu, lai ļautos pārmaiņām.

Kādas tās būs – skaties pilnajā "Slavenības. Bez filtra" epizodē!

Lasi arī!

"Tā bija tā brīža dzīve – ko es varu izdarīt?" Margarita Kolosova par laiku, kad nebija citas izvēles

"Es mammai to nepiedevu."Margarita Kolosova atklāti par attiecībām ar māti