Viņi izņēma pilnīgi visus pensijas uzkrājumus un ar iedzīvi vienā koferī devās pretī nezināmajam. Dzīve otrpus globusam daudziem šķiet kā tālā zemeslodes nostūrī filmēts piedzīvojums, taču reti kurš uzdrīkstas to iemainīt pret īstenību. Tiesa, spītējot birokrātijas un vietējās darba vides pārbaudījumiem, latviešu pāris Marta Pole-Polīte un Roberts Polis-Polītis eksotiskajā Austrālijas zemē mīt jau astoto gadu. Ar šo stāstu par drosmi, izdzīvošanu un pārmaiņām portāls 1188.lv turpina rakstu sēriju par latviešiem ārzemēs.Latviešu pāra saknes meklējamas tepat dzimtenē – Roberts nāk no galvaspilsētas Rīgas, savukārt Marta par savām mājām sauc gleznaino Iecavu. Tiesa, desmit gadu vecumā viņa pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur paralēli mācībām pamatizglītības iestādē apmeklēja arī mūzikas skolu. Arī Roberts jaunības gados darbojās vietējās Pļavnieku apkaimes skolas radio, un prātā sāka kalt plānus par mācībām institūtā. Tomēr liktenis izvērtās citādāks, un draugi viņu pierunāja doties uz Dāniju apgūt loģistikas zinības. Tieši tā Roberts jau 18 gadu vecumā ieradās Dānijā, kur vienā dzīvoklī mitinājās kopā ar sešiem klasesbiedriem. 

Šodien viņš ikdienā darbojas loģistikas nozarē, kamēr Marta realizē sevi kā radoša grafikas dizainere un ilustratore.<h3>No bērnības sapņiem līdz kopīgam ceļam</h3>Kaut arī dzīves ceļi sākotnēji veda katrs savā virzienā, abiem bija lemts satikties, pateicoties Martas māsīcai, kura nolēma sarīkot jauniešiem aklo randiņu. Pirmā tikšanās neizvērtās kā sākotnēji cerēts, jo jaunietis meitenei uzreiz neiepatikās. Tomēr dzīve ieviesa savas korekcijas, jo 2014. gadā pēc augstskolas absolvēšanas arī Marta devās laimes meklējumos uz Dāniju. Pavisam negaidīti viņa sāka īrēt istabu uz tās pašas ielas, kur blakus mājā dzīvoja pirms kāda laika iepazītais puisis.
Marta atminas:<blockquote>Tā sanāca, ka uz tās pašas ielas Roberts dzīvoja blakus mājā. Tad mēs kaut kā saredzējāmies vēlreiz un nevar būt – tas pats puisis, jau tāds nopietns, nobriedis un pieklājīgs.</blockquote>Jau pēc divu mēnešu pazīšanās Marta bija spiesta pārcelties uz dzīvi pie Roberta, jo līdzšinējais mitekļa saimnieks izrādīja nepatīkamu raksturu


un drīz vien nolēma meiteni padzīt jauno attiecību dēļ. Kopdzīve ātri vien pierādīja, ka abu jauniešu jūtas tomēr ir abpusējas, tāpēc pēc gadu ilgām attiecībām pāris pilnīgā slepenībā nolēma apprecēties. Tas bija tikai sākums jaunai dzīves nodaļai – drīz vien sekoja jauni, drosmīgi plāni gatavoties lielajam solim pretī nezināmajai Austrālijai.<h3>Vienpadsmit gadi Dānijā kā pamats turpmākajiem soļiem</h3>

Roberts kopumā aizvadīja 11 gadus Dānijas vidienes pilsētā Vejlē.

Laika gaitā uz dzīvi pie viņa apmetās arī Marta. Šis posms viņu dzīvē kļuva par stabilu pamatu, kurā nobriest lielākām dzīves pārmaiņām. 

Pēdējos divus gadus viņi mērķtiecīgi krāja naudu un loloja sapni par jauniem apvāršņiem. Sākotnēji gan bija plāns palikt krietni tuvāk mājām un pārcelties uz Dānijas galvaspilsētu Kopenhāgenu, taču milzīgo rindu un mājokļu krīzes dēļ atrast dzīvokli tur izrādījās neiespējami. Tikmēr abu prātos un sarunās sāka virmot arvien drosmīgākas domas:<blockquote>Mēs esam salīdzinoši jauni, varbūt varētu kaut ko traku – aizbraukt tur, kur neviens nebrauc! Kad tad, ja ne tagad?</blockquote>Izvēle svārstījās starp Kanādu un Austrāliju. Sazinājušies ar kādu latviešu vīzu aģenti Austrālijā, pāris sākotnēji vēlējās apmeklēt tikai vienu konsultāciju, lai izzinātu pārcelšanās iespējas. Tiesa, 

dokumentācijas jautājumi sāka virzīties uz priekšu tik raiti, ka abi ātri vien apjauta – viss kļuvis pavisam nopietni. Lai dotos ceļā, arī Robertam nācās spert radikālu soli:<blockquote>Man bija jāizņem pensija. Iedomājies? 11 gadus, ko es biju iekrājis Dānijā, lai tiktu uz šejieni, man bija jāizņem visa pensija, par kuru es nomaksāju 60% nodokļos. Nu, normāls cilvēks to nedarītu! Tas bija vienīgais veids, kā mēs varējām šeit tikt, ko es arī izdarīju.</blockquote>

Tālajā ceļā uz Austrāliju drīkstēja ņemt tikai vienu lielo koferi un rokas bagāžu, tādēļ lielāko daļu līdzšinējās iedzīves nācās atstāt vecākiem Latvijā, bet pārējo – vienkārši pārdot vai uzdāvināt draugiem un paziņām. Pāris jau laikus arī darba devējiem bija paziņojis par savu lēmumu pārcelties uz dzīvi citā kontinentā. Pirms izšķirošā lidojuma viņi vēl iegriezās Latvijā, lai ļautos pusgadu ilgam atelpas brīdim. Kaut arī tuvinieki aizvien līdz galam nespēja noticēt viņu plāniem, bija pienācis laiks doties ceļā pretī nezināmajam.<h3>Pirmie (taču ne vienīgie) izaicinājumi Austrālijā</h3>Pēc vairāk nekā 30 stundu lidojuma pāris sasniedza piekto lielāko Austrālijas pilsētu Adelaidu. Vietas izvēli lielā mērā noteica vīzu sistēmas punkti, kas bija nepieciešami pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai. Izvēle krita starp Tasmānijas salu kontinenta dienvidos, ziemeļu reģiona pilsētu Dārvinu un iepriekšminēto Adelaidu. Kamēr Dārvinā viņus biedēja augstais noziedzības līmenis, bieži cikloni un izolētības sajūta, tikmēr Tasmānijas sala šķita pārāk vēsa. Izvēle krita par labu Adelaides pilsētai, kur pāris pavadīja turpmākos piecus dzīves gadus. Sākotnēji tika noformēta studentu vīza, kas ļāva trīs gadus brīvi ieceļot Austrālijā, taču noteica arī stingrus ierobežojumus. Ar šādu vīzu drīkstēja strādāt tikai 20 stundas nedēļā, kamēr mācību izmaksas bija milzīgas. Marta atminas pirmos soļus Austrālijā:<blockquote>Gājām uz vietas veikalā un ar kalkulatoru rēķinājām, cik mēs varam iztērēt, lai nepārsniegtu limitu.</blockquote>Roberts atzīst, ka nauda kontos bija tik daudz kā nekad, taču to nedrīkstēja tērēt, jo valsts institūcijām bija jāpierāda, ka līdzekļu pietiks visiem trim sākotnēji plānotajiem uzturēšanās gadiem. Arī Austrālijas klimats pārsteidza, jo ziemas sezonā Adelaidē dienas gaitā mēdz būt vien 15 grādu temperatūra, kamēr centrālās apkures šajā kontinentā nemaz nav, tāpēc telpās allaž saglabājas līdzīgs drēgnums.Turklāt arī darba tirgus sākotnēji nebija visai pretimnākošs. Roberts nomainīja vairākus gadījuma darbus, tostarp strādāja arī kādā aziātu ēdināšanas uzņēmumā, kur par darbu saņēma vien 20 Austrālijas dolārus stundā. Tikmēr Martai izdevās atrast stabilu darbu prestižā Austrālijas kompānijā grafikas dizaineres amatā, kuram viņa arī veltīja turpmākos piecus dzīves gadus. <h3>Austrālijas darba kultūras līkloči</h3>

Kamēr Marta veltīja laiku pamatdarbam, tikmēr Roberts paralēli sāka arī studēt. Sākotnēji viņš apguva mūzikas producēšanu, taču vēlāk pameta šo mācību novirzienu, lai pārietu uz loģistikas studijām neklātienē. Tiesa, izglītības sistēma Austrālijā kopumā izrādījās visai smags pārbaudījums. Lai tikai uzsāktu mācības izglītības iestādē, Robertam bija jānoliek angļu valodas tests un iestājeksāmeni, turklāt arī studiju maksa bija milzīga. Roberts neslēpj:<blockquote>Ja vietējiem ir jāmaksā viena summa, tad tev ir jāmaksā reiz četri.</blockquote>Tāpat viņš neslēpj vilšanos arī par vietējo mācību iestāžu kvalitāti, ar vieglu ironiju dēvējot tās par "naudas mašīnām", kur pasniedzēji īsti neko jaunu nemāca un nodarbības vienkārši jāatsēž. Turklāt arī cerības uz karjeras izrāvienu pēc izglītības iestādes absolvēšanas arvien izplēnēja. Roberts uzsver:<blockquote>Tad tu domā – dabūji diplomu un nu tik būs darba iespējas? Nē! Nevienam tavs diploms nav vajadzīgs, goda vārds!</blockquote>Austrālijā darba tirgū primāri lūkojas uz reālo pieredzi un personīgajiem kontaktiem. Turklāt, viņuprāt, arī vietējā darba kultūra krasi atšķiras no Latvijas – tā ir daudz lēnāka un bezrūpīgāka. Marta atminas, ka jau iepriekš esot brīdināta, "ka Austrālijā viss notiek šausmīgi lēni un ir diezgan slinki." Vienlaikus nācies sastapties arī ar vietējo darbinieku birokrātiju un intrigām: <blockquote>Viņiem arī nepatīk, ka kāds labāk strādā, jo viņi nereti mēdz lēnāk strādāt. Tad viņi sāk vērpt visādas hierarhijas un shēmas, un sūdzēties. Mēs neesam pieraduši, jo latviešiem, ja kāds nepatīk, tad tu to skaidri zini un izrunā. Viņi atkal ies aiz muguras un runās, kaut ko vērps.</blockquote>

Tomēr grūtības un kultūras šoks bija tikai daļa no garā ceļa, kas bija mērojams pretī galvenajam mērķim. Lai gan sākums dāvāja pamatīgu rūdījumu, pacietība un neatlaidība galvenokārt atsvēra visus piedzīvotos šķēršļus, ļaujot spert nākamo soli pāra Austrālijas stāstā.

 <h3>Kad sapņi kļūst par ikdienu jeb jauna dzīves nodaļa Austrālijā</h3>Kad beidzot tika pabeigtas skolas gaitas un apritēja pieci gadi, kuru laikā saskaņā ar vīzas noteikumiem bija obligāti jādzīvo un jāstrādā konkrētā reģionā, pāris varēja svinēt lielu panākumu – Austrālijas pilsonības iegūšanu. Atskatoties uz paveikto, viņi secina, ka, salīdzinot ar daudziem citiem ieceļotājiem, šo soli izdevies spert neierasti raiti, un šobrīd pāra kabatās ir lepni iegūta dubultpilsonība.Pēc šī nozīmīgā pavērsiena sekoja pārcelšanās uz Kvīnslendas reģionu Austrālijas ziemeļos. Sākumā viņi uz mēnesi apmetās kādā īstermiņa īres dzīvoklī, kura laipnā saimniece krietni palīdzēja iejusties jaunajā vietā, līdz dzīve pamazām iegāja stabilās sliedēs. Šobrīd Robertam ir stabils un labi apmaksāts darbs loģistikas jomā, kas nāk komplektā ar dienesta auto un dāsnu bonusu grozu.Savukārt Marta pēc izdegšanas iepriekšējā darbā nolēma sekot savam aicinājumam un pilnībā pievērsties ilustrāciju biznesam. Viņa zīmējumos grāmatu stilā atdzīvina vietējos Austrālijas dzīvniekus, popularizējot dabas aizsardzību. Turklāt arī ceļš uz darbavietu kalnu ielokā ir pārvērties par piedzīvojumu, kurā regulāri gadās sastapt gan ķengurus, gan koalas. Marta uzsver šīs misijas nozīmi:

<blockquote>Es eju tieši ar to, ka vajag vairāk to rādīt, ka tā daba ir jāaizsargā. Arī pašiem austrāliešiem, ja daba ir tik pieejama, ik pa laikam aizmirstās, cik tā ir unikāla.</blockquote>

Tikmēr Roberts šajā laika posmā ir spēris vēl vienu nozīmīgu soli un laidis klajā savu grāmatu ar zīmīgu nosaukumu "Latvietis – Austrālijas pilsonis". Tajā viņš detalizēti dalījies ar savām sajūtām, sākot no pašas pirmās dienas uz Austrālijas zemes, kad viss bija svešs un nezināms, līdz pat brīdim, kad kabatā gulstas ilgi gaidītā pilsonības pase. Šis darbs tapis, lai sniegtu citu skatījumu uz dzīvi zaļajā kontinentā, par ko Roberts atklāti bilst:

 <blockquote>Parasti cilvēki stāsta no perspektīvas, kā viņi ceļo – es rakstu par to, kā es dzīvoju.</blockquote>Grāmata veidota tieši no vietējā iedzīvotāja, nevis tūrista skatpunkta, atklājot praktiskas nianses – piemēram, cik kas maksā veikalā, turklāt papildināta ar noderīgām atsaucēm. Grāmatas autors atzīst, ka galvenā daiļdarba doma bijusi "izstāstīt vienkāršam latvietim, kā tas ir – aizbraukt uz Austrāliju."Lai arī dzīve otrpus pasaulei ir iegājusi stabiliem pamatiem, ilgas pēc dzimtenes un kultūras atšķirības ik pa laikam liek par sevi manīt. Visvairāk pietrūkst tuvinieku un draugu tuvuma, sirsnīgas un atklātas komunikācijas, kā arī ierastās vides. Arī gastronomiskās vēlmes reizēm sit augstu vilni. Kā smejas Roberts, tad visvairāk pietrūkst tieši praktiskas lietas:<blockquote>Tu iedomājies! Svaigi spiesta bērzu sula!</blockquote>Austrālijas piedzīvojums abiem ir devis neatsveramu rūdījumu un pavisam citu skatījumu uz dzīvi. Lai gan tālā zeme otrpus okeānam ir kļuvusi par viņu mājvietu, sirds stūrītī vienmēr paliek vieta Latvijai un sapņiem par nākamo tikšanos ar savējiem – vai nu tepat dzimtenē, vai kādā saulainā pieturpunktā pasaules ceļos.Lasi arī:

<a target="_blank" href="https://www.1188.lv/zinas/latviesi-arzemes-ka-trim-celotajiem-ar-izdzivosanas-skolu-izdevas-atstat-pedas-pasaules-talakaja-punkta/68190">Latvieši ārzemēs | Kā trim ceļotājiem ar izdzīvošanas skolu izdevās atstāt pēdas pasaules tālākajā punktā</a>

 

<a target="_blank" href="https://www.1188.lv/zinas/latviesi-arzemes-ar-stopiem-apkart-pasaulei-pasmaju-celotaju-para-parsteidzosais-stasts/66773">Latvieši ārzemēs| Ar stopiem apkārt pasaulei. Pašmāju ceļotāju pāra pārsteidzošais stāsts</a>

 

<a target="_blank" href="https://www.1188.lv/zinas/latviesi-arzemes-alda-un-elisas-rudzisu-dzive-kanadas-ziemelu-izolacija/65642">Latvieši ārzemēs| Alda un Elisas Rudzīšu dzīve Kanādas ziemeļu izolācijā</a>

путешествие

Sabiedrība

Dānija

Austrālija

Latvija

Latvieši

Radīts 1188

Latvieši ārzemēs

Развлечение

Viņi izņēma pilnīgi visus pensijas uzkrājumus un ar iedzīvi vienā koferī devās pretī nezināmajam. Dzīve otrpus globusam daudziem šķiet kā tālā zemeslodes nostūrī filmēts piedzīvojums, taču reti kurš uzdrīkstas to...

Latvieši ārzemēs| Latviešu pāris izņēma visus uzkrājumus, lai sāktu dzīvi Austrālijā: "Normāls cilvēks to nedarītu!" 

Latvieši ārzemēs| Latviešu pāris izņēma visus uzkrājumus, lai sāktu dzīvi Austrālijā: "Normāls cilvēks to nedarītu!"

Igo Radžabovs

Похожие новости

Загружаем...