Saproti mani, ja spēj

Ārijai it kā ļoti laimējies. Viņai ir skaista māja, ko apmeklē slavenākie mākslinieki, stilīgi apģērbi un liela brīvība, bet viņa ir ļoti vientuļa meitene. Māte (Šarlote Gensbūra), bohēmiska mūziķe, un tēvs (Gabriels Garko), pazīstams aktieris, vairāk laika velta darbam un skandāliem nekā rūpēm par meitu Āriju. Arī māsas neizrāda nekādu interesi. Klasesbiedri viņu apskauž un vērpj intrigas. Mierinājumu viņa rod melna kaķa sabiedrībā – šķiet, tikai viņš ir meitenei pieķēries. Ritot vecāku šķiršanās drāmai, Ārija mūždien pārceļas no mātes pie tēva un atpakaļ. Alkdama savas patības, viņa klīst pa Romas ielām, kur dienu un nakti kāds ballējas, tusējas panki, skan dažāda mūzika – gan Braiena Molko, gan Džastina Pīrsona. Pat visdrūmākajos brīžos viņai piemīt tīra bērnišķīga sirsnība. Kad ir tik ļauni, ka, šķiet, sliktāk nevar būt, aust jauna diena. Filma nav par bērniem. Tā ir par pieaugušajiem, kuri netiek galā ar vecāku lomu. Larsa fon Trīra mūza Šarlote Gensbūra meistarīgi tēlo bohēmisko māti, kuras maigumu nomāc mākslinieces daba, smieklu lēkmes mijas ar histēriju. Režisore Azia Ardžento neslēpj, ka filma ir autobiogrāfisks stāsts. Daudziem tas būs tuvs un saprotams. Kas gan reizēm nav juties svešs savā ģimenē?