Datortomogrāfija (CT), magnētiskā rezonanse (MR) vai rentgenoskopija dzīvnieka veselībai

Lai precizētu aizdomu diagnozi, primāri tiek ņemts vērā, lai diagnostikas metodei būtu minimāla ietekme uz dzīvnieka veselību un maksimāla efektivitāte. “Šobrīd nav metodes, kas nodrošinātu 100% efektivitāti un specifiskumu. Katrai veselības problēmai ir savas īpatnības, un dažreiz ir pareizāk izmantot vairākas diagnostikas iespējas,” skaidro veterinārās klīnikas KAVET speciālists.

Datortomogrāfija (CT)

Datortomogrāfija (CT) ietver starojuma iedarbību, tā darbojas kā dinamisks rentgens. Rentgenstaru ietekme ierobežo tās lietošanas ilgumu un seansu biežumu, kā arī pastāv ierobežojumi grūsniem dzīvniekiem. Pastāv jēdziens, ko sauc par uzkrāto radiācijas devu, tādēļ CT skenēšana nav ieteicama biežāk kā reizi mēnesī. Otra problēma ir saistīta ar kontrastvielu lietošanu, lai veiktu specifisku diagnostiku. Kontrastvielas satur vai nu joda preparātus vai radioaktīvos maisījumus, kuru lietošana ir ierobežota pie vairogdziedzera un nieru darbības traucējumiem, jo šie savienojumi izdalās caur nierēm.

CT priekšrocība ir ērtāka procedūra. Daudzslāņu ierīces iedarbības laiks ir no divām līdz 20 minūtēm un dzīvnieks procedūras laikā atrodas sedācijā. Tā kā rentgenstarus izteikti absorbē kalcijs, kaulaudi ir galvenais CT mērķis, un tos var vizualizēt vislabāk. CT ir indicēta atsevišķos smadzeņu un kaulu audzēju gadījumos. Visbiežāk to izmanto ar gaisu pildīto orgānu pārbaudei, t.i. plaušām un kuņģa-zarnu traktam. CT pielieto arī vēdera dobuma orgānu - žultspūšļa, urīnpūšļa, aknu un liesas slimību diagnostikai. Asinsvadi CT nav redzami, tāpēc, lai tos vizualizētu, tiek izmantotas kontrastvielas. Ar CT efektīvi var izmeklēt mugurkaulu ar patoloģiskām izmaiņām, bet tas nav īpaši informatīvi starpskriemeļu disku trūču un iegurņa orgānu slimību gadījumā.

Magnētiskai rezonansei (MR)

Magnētiskai rezonansei (MR) nav starojuma slodzes, jo tā darbojas caur ūdeņraža atomiem, piepildot tos ar enerģiju. Mūsdienās to uzskata par drošāku par CT. MR ļoti labi ataino mīkstos audus un var vizualizēt praktiski katru muskuļu šķiedru. Var redzēt arī nervus, tāpēc MR ar kontrastvielu palīdz diagnosticēt nervu audu slimības, piemēram, noskaidrojot smadzeņu stāvokli pēc insulta. MR ir informatīva arī pie patoloģijām pēc vīrusu slimībām un dažādiem audu bojājumiem. MR ir efektīva ķermeņa vietās, kur ir taukaudi un šķidrums. Arī iegurņa orgānu izmeklēšanā MR ir viena no galvenajām diagnostikas metodēm. MR ir pirmā izvēle starpskriemeļu trūču un dažāda veida cistu veidošanās gadījumā. MR izmanto smadzeņu audzēju diagnostikā, pielietojot kontrastvielu, kā arī izmeklējot nieres, aknas, aizkuņģa dziedzeri vai liesu.

Liela MR priekšrocība ir tā, ka paramagnētiskā kontrastviela netiek izvadīta caur nierēm, tātad to var pielietot pat dzīvniekiem ar nieru mazspēju. Priekšrocības ir nenoliedzamas. To var veikt kaut vai katru dienu, lai gan procedūras izmaksas ir augstākas un ilgums ir ievērojami lielāks nekā CT. Arī MR izmeklējuma laikā dzīvnieks atrodas sedācijā. Tomēr MR ir aizliegts veikt dzīvniekiem ar protēzēm, metāla implantiem un dažādām aparatūrām, piemēram, datorsūkni hidrocefālijai, orgānu ritma kontroles sensoriem un stimulatoriem.

Rentgenoskopija

Rentgenoskopijai ir vairākas specifiskas īpatnības, kuras nav MR un CT. Šis ir dinamisks rentgens reāllaika darbības režīmā. Pielietošanas laiks ir ierobežots, bet šajā īsajā laika posmā, mainot dzīvnieka pozīciju, var redzēt dinamikā to, ko nevar redzēt statiski gulošam dzīvniekam. Piemēram, refluksu, t.i., kuņģa satura atplūdi no kuņģa uz barības vadu caur sfinkteri un var novērtēt sfinktera darbību. Ar rentgenoskopijas palīdzību var vizualizēt svešķermeņus, pat tos kas vāji redzami rentgenā, un rentgenoskopiski kontrolējot procesu - tos izņemt, piemēram, no barības vada. Var konstatēt gļotādu erozijas un čūlas, pielietojot kontrastvielu – bārija sulfātu, jo reāllaikā ir redzams kā tas virzās pa gremošanas traktu un kur pielīp bojātai gļotādai.

Rentgenoskopijas pielietojums:

• Gremošanas trakta izmeklēšana ar kontrastvielu (bārija sulfātu), reāllaikā sekojot kā tas tiek ievadīts vai norīts un kā virzās pa gremošanas traktu;
• Taisnās zarnas izmeklēšana, ievadot bāriju klizmas veidā;
• Histerosalpinogrāfija – dzemdes un olvadu izmeklējums;
• Retrogrāda uretrogrāfija un cistouretrogrāfija – urīnceļu izmeklējums ar vai bez kontrastvielas, ko var veikt arī urīnizvades laikā;
• Fistulogrāfija – fistulu izmeklējums;
• Lūzumu un mežģījumu repozīcija ar vizuālo kontroli;
• Osteosintēzes un protezēšanas operāciju vizuālajai kontrolei;
• Svešķermeņu lokalizācijas noteikšana (arī to, kas nav rentgenblīvi);
• Locītavu kustību amplitūdas un tās traucējumu noteikšanai;
• Audzēju vizualizācija 3 koordinātu skatā.

Rentgenoskopijas pielietojumu klīniskajos gadījumos var apskatīt video formātā mūsu mājaslapā kavet.org.