Sestdienas rīts, kad aiz loga spīd saulīte un vienīgais plāns – nesteidzīgi izdzert kafiju, pēkšņi pārvēršas neciešamā vibrēšanā – kaut kur virs galvas urbj sienu. Tikmēr no apakšējā dzīvokļa skan bērnu dauzīšanās, un vēl pēc brīža pa kāpņu telpu atskan smagas mūzikas dārdoņa. Daudzdzīvokļu māja – vieta, kur dzīvojam līdzās un reizēm arī viens otram uz nerviem.

Lai arī kopdzīve var būt draudzīga un saprotoša, interneta forumos un iedzīvotāju komentāros aizvien biežāk parādās neapmierinātība. Brīvdienas, kad vajadzētu valdīt mieram, pārtop trokšņu kaujas laukā – vienam ir remonts, citam bērni, vēl kādam ballīte līdz rīta gaismai. Un tad, kad mēģini ko darīt lietas labā, visbiežāk nākas sastapties ar bezspēcību.

Kad sarunas beidzas ar draudiem

Trokšņi paši par sevi nav nekas ārkārtējs – tie ir dzīves sastāvdaļa. Taču viss mainās, kad mēģini runāt ar kaimiņu par skaļo uzvedību un saņem pretī bļāvienus, aizvainojumus vai pat draudus. Sabiedrība arvien biežāk pauž vilšanos, ka komunikācija starp kaimiņiem ir kļuvusi par izaicinājumu, nevis risinājumu. Tā vietā, lai rastu saprašanos, nereti rodas vēl lielāks konflikts.

Šāda spriedze ne tikai bojā attiecības starp kaimiņiem, bet arī ietekmē kopējo mājas atmosfēru. Ne vienmēr problēmas var atrisināt sarunu ceļā, taču tas, ka pat mēģinājumi sarunāties beidzas ar agresiju, liecina par dziļāku savstarpējās cieņas trūkumu.

Remontdarbi, kas "aiziet pāri robežām"

Remonti – tie bieži sākas ar labo nolūku uzlabot savu mājokli, taču mēdz pārvērsties par murgu kaimiņiem. Urbšana, sišana, smagā pārvietošana... Un dažkārt – arī fiziski bojājumi, piemēram, plaisas sienās vai ūdens noplūdes. Vairāki iedzīvotāji komentāros atzīmējuši, ka viņu dzīvokļi cietuši no neprofesionāli veikta remonta blakus dzīvoklī.

Šāda pieredze liek uzdot jautājumu – vai tiešām katrs drīkst darīt, kā ienāk prātā, neņemot vērā citu cilvēku drošību un īpašumu? Šobrīd, diemžēl, nav skaidras sistēmas, kā efektīvi panākt atbildību šādos gadījumos. Daudz kas balstās uz labas gribas principa, bet, ja šīs gribas nav – palīdzība ir ierobežota.

Policija – aicināt vai neaicināt?

Viena no sāpīgākajām tēmām ir policijas reakcija vai, drīzāk, tās trūkums. Iedzīvotāji bieži sūdzas, ka izsaukta policija ierodas ar ievērojamu kavēšanos, bet pa to laiku dzīvoklī jau atkal viss ir mierīgi. Skaidrs, ka trokšņošana nav prioritāte, taču, ja nav efektīvas sistēmas, kā regulēt dzīvi kopienā, rodas sajūta, ka esi bezspēcīgs.

Turklāt arī policijas atteikumi pieņemt iesniegumus vai neskaidras robežas starp sadzīvisku un administratīvu problēmu padara situāciju vēl sarežģītāku. Rezultātā daudzi izvēlas vienkārši ciest klusējot vai dusmoties interneta forumos.

Bērni, kas skrien un lec, un kaimiņi, kam tas nepatīk

Īpaši jutīga tēma ir bērnu radītie trokšņi. No vienas puses – tie ir bērni, viņiem vajag kustību un brīvību. No otras – daudziem kaimiņiem tas kļūst par ikdienas kairinājumu. Un, ja vēl vecāki uzskata, ka viņiem viss ir atļauts tikai tāpēc, ka viņiem ir bērni – rodas konflikts.

Forumu pieredze rāda, ka tolerances trūkums no abām pusēm ir galvenais spriedzes iemesls. Kaimiņu piezīmes par 'ejiet dzīvot privātmājā' tikai vēl vairāk saasina situāciju. Tā vietā vajadzētu runāt, izskaidrot un rast kompromisus – bērni var spēlēties arī mierīgāk, un pieaugušie var būt saprotošāki.

Vai kopdzīvei ir nākotne?

Dzīve daudzdzīvokļu mājā nekad nebūs pilnīgi klusa vai bez konfliktiem. Taču tas, kā mēs risinām šos konfliktus – tas nosaka, vai mūsu mājas būs patīkamas un drošas. Vairāk sapratnes, skaidri iekšējie mājas noteikumi, kas regulē klusuma stundas un remontu laikus, kā arī iespēja vērsties pie mājas pārvaldnieka ar reālu cerību uz rīcību – tas viss var palīdzēt.

Svarīgākais – apzināties, ka sienas starp dzīvokļiem nav sienas starp pasaulēm. Mēs visi dzīvojam kopā. Un līdzās dzīvošana – tas ir prasme, kuru var un vajag mācīties.