Aizvadītā gada nogalē uzņēmēja Nikola Stefānija Krištopane, Eiropas Parlamenta deputāta Viļa Krištopana meita, intervijā žurnālam "Ir" pirmo reizi publiski atklāja, ka desmit gadus dzīvojusi vardarbīgās attiecībās. Nesen viņa par šo pieredzi vēl atklātāk runāja arī "Dzīvei nav melnraksta", stāstot par ilūzijām, bailēm un brīdi, kad kļuva skaidrs – tā vairs nav mīlestība.Nikola atzīst, ka ilgus gadus dzīvojusi ilūzijā, ka notiekošais ir tikai pārejošs posms. "Tas bija tas, kur es patvēros un kur es dzīvoju ilūziju pasaulē – ka šis ir tikai etaps, kas beigsies, un tad viss būs labi," viņa stāsta. <blockquote>Šī ticība kļuvusi par veidu, kā izturēt ikdienu, cerot, ka vardarbība reiz paliks pagātnē un "skaistais būs konstants".</blockquote>Atskatoties uz savu dzīvi, Nikola to sadala posmos, no kuriem pēdējie desmit bijuši visgrūtākie. "Cilvēks, kas biju pirms desmit gadiem, un cilvēks, kas esmu šodien, ir divas pilnīgi dažādas personas," viņa saka, piebilstot, ka šajā posmā attiecības kļuvušas par visu viņas dzīvi. Nikola uzsver, ka tagad ir dzīve pēc tām attiecībām, kuras iesākumā šķitušas romantiskas un daudzsološāas. "Man bija nedaudz pāri divdesmit, kad mēs iepazināmies augstskolā. Es jau pirms gada viņu biju ievērojusi un viņš man ļoti iepatikās. Es viņu personīgi tā nepazinu, bet es viņu zināju, cik nu biju redzējusi augstskolā.<blockquote> Man likās, ka viņš ir apbrīnojamākais vīrietis, ko es esmu redzējusi dzīvē,</blockquote>atceras Nikola.Viņa norāda, ka sākumā konflikti škituši, ka jaunības un "lielās mīlestības" daļa. "Man likās, ka tā ir vienkārši liela mīlestība, kurai pieder arī turbulence," viņa atceras, norādot, ka tieši šī domāšana kavējusi laikus atpazīt vardarbību: "Tik daudz sliktā attiecībās var novelt uz it kā mīlestību."Nikola uzsver, ka jau no bērnības ir zinājusi, ka nākotnē gribēs atrakst to "savu cilvēku", ar kuru veidot ģimeni un dzīvi kopā. "Es kaut kā pie tā vienmēr ļoti turējos, kas atskatoties, iespējams ir bijusi viena no manām lielākajām kļūdām dzīvē," secina Krištopāne. Gadiem ejot, neveselīgās attiecības pakāpeniski kļuva arvien smagākas – sākotnējie strīdi, kas balstīti greizsirdībā un kontrolē, ar laiku pārauga nopietnākās vardarbības formās. Nikola atzīst, ka sajūtas bijušas pretrunīgas – vienlaikus apzinoties, ka notiekošais nav normāli, bet arī pakāpeniski to pieņemot kā ikdienu. "Ja pirmajā reizē, kad tev pasaka kaut ko aizvainojošu, tas liekas šausmīgi, tad ar laiku tas kļūst par normu," viņa stāsta, raksturojot, kā emocionālā vardarbība pamazām tika normalizēta.Nikola stāsta, ka vardarbība attiecībās normalizējusies pakāpeniski – ikdienā aizvainojumi kļuvuši par normu pat sīkumos, piemēram, par nepareizi noliktu lietu vai apģērbu."Tas vienkārši kļūst par ikdienu," viņa saka, skaidrojot, ka šī normalizācija bijis veids, kā sevi pasargāt. Neskatoties uz vairākiem mēģinājumiem aiziet, Nikola atzīst – viņa atgriezusies, jo attiecības bijušas pilnas ar kāpumiem un kritumiem.Krištopāne norāda, ka ar varmāku veidojusies dziļa emocionāla sasaite, ko ir ļoti grūti izskaidrot tiem, kuri paši tam nav gājuši cauri. <blockquote>Tu mīli cilvēku, kurš padara tavu dzīvi par visnedrošāko vietu, bet vienlaikus gribi, lai tieši viņš ir tava drošība,</blockquote> viņa saka. Neskatoties uz konfliktiem un šķiršanās mēģinājumiem, aiziešana šķitusi liels solis, un Nikola atzīst, ka vardarbības epizodēs policijai neziņojusi, ko vēlāk nožēlojusi.Nikola atklāj, ka attiecībās bijusi arī fiziska vardarbība – strīdi, izmešana no mājām un epizodes, kad viens no viņiem aizgājis prom. Pēc tam sekojis šķietams miers. "Paiet mēnesis vai divi, un liekas, ka dzīve kaut kā nostājas," viņa stāsta, atzīstot, ka šajos brīžos radusies cerība, ka viss ir pārdzīvots. Taču tieši tad varmāka atgriezies ar atvainošanām un solījumiem. <blockquote>Vienmēr bija ziedi, atvainošanās kartiņas un solījumi, ka tagad viss būs citādi,</blockquote> saka Krištopāne. Viņa atzīst, ka šajos brīžos pati atgriezusies ilūzijā, kas kļuvusi par patvērumu: "Šis ir tikai posms, tas beigsies, un tad būs tas mirklis, kad viss būs labi. Tad skaistais būs konstants, un man vairs nesāpēs."Viņa neslēpj, ka bijušais mīļotais cilvēks bijis ļoti vardarbīgs – viņš Nikolu ir gan žņaudzis, gan spārdījis. Krištopāne stāsta, ka ar gadiem vardarbība kļuvusi arvien pārdomātāka un stratēģiskāka. <blockquote>Pirmajās reizēs man vēl bija zilumi, bet pēc tam tas viss tika darīts citādi – tā, lai nebūtu redzamu pēdu,</blockquote> viņa atzīst. Brīžos, kad miesas bojājumi tomēr bijuši redzami, varmāka uz viņu skatījies, un Nikola jutusi, ka viņš apzinās nodarīto. "Viņš skatījās uz mani, un man likās, ka viņš saprot," viņa saka. Ar laiku fiziskā vardarbība kļuvusi regulāra – grūšana zemē, speršana un pat spļaušana virsū. Šādos brīžos viņas reakcija bijusi sastingt. <blockquote>Mana reakcija bija sastingt un saritināties,</blockquote> stāsta Nikola, piebilstot, ka bailēs viņas galvenais mērķis bijis izdzīvot konkrēto brīdi: "Man tajās naktīs un reizēm arī dienās galvenais bija kaut kur dzīvoklī patverties un nosargāt sevi – lieki neko neteikt, lai vēl vairāk neprovocētu."Nikola atklāj, ka bailes bijis galvenais iemesls, kāpēc viņa ilgi nespēja aiziet no vardarbīgajām attiecībām. "Es negāju prom, jo man bija bail iet prom," viņa saka, skaidrojot, ka brīžos, kad vardarbība eskalējusies, viņas vienīgais mērķis bijis izdzīvot. Krištopāne stāsta, ka centusies paslēpties un izvairīties, gaidot, kad dusmas norimsies. "Es cerēju, ka tas viss pāries un uz mirkli atkal būs miers," viņa atzīst.Laika gaitā regulārā emocionālā vardarbība viņu pilnībā iztukšojusi. <blockquote>Es jutos vāja, bezspēcīga un nevajadzīga. Es ticēju tam, ko man teica – ka no manis nav jēgas,</blockquote> atklāj Nikola. Viņa stāsta, ka dzīvojusi pastāvīgā kaunā un klusumā, baidoties runāt pat ar tuvākajiem. "Man bija kauns un bail – no sabiedrības, no draugiem, no tā, ka es atkal esmu aizgājusi atpakaļ," viņa saka.Par zemāko punktu Krištopāne sauc brīdi, kad bija samierinājusies ar domu, ka var arī neizdzīvot. "Es biju pieņēmusi, ka pastāv liela iespēja, ka kādu dienu es neizdzīvošu," viņa atzīst. Tieši šis brīdis, lai arī ārkārtīgi smags, kļuva par lūzuma punktu. "Tajā brīdī pārlūza saikne ar domu, ka tā ir mīlestība, kurai var piedot visu," stāsta Nikola, uzsverot, ka tikai vēlāk, ejot terapijā, viņa spējusi saprast notikušo un spert pirmos soļus prom no vardarbības. <iframe id="zPGM9lWV3C8j" src="https://www.1188.lv/v4/en/entertainment/advice/embed?code=zPGM9lWV3C8j" style="width:100%;display:block;border:0" frameborder="0" allowfullscreen></iframe> Lasi arī!

<a target="_blank" href="https://www.1188.lv/zinas/nevaru-but-tikai-pasiva-noverotaja-nikola-kristopane-pievienojas-jaunajai-vienotibai/57994">"Nevaru būt tikai pasīva novērotāja." Nikola Krištopane pievienojas "Jaunajai Vienotībai"</a>

 

<a target="_blank" href="https://www.1188.lv/zinas/bija-vardarbiba-visas-formas-eiropas-parlamenta-deputata-kristopana-meita-nikola-atklaj-attiecibu-skarbo-pieredzi/57669">"Bija vardarbība visās formās." Eiropas Parlamenta deputāta Krištopana meita Nikola atklāj attiecību skarbo pieredzi</a>

Violence

Slavenības

Attiecības

Nikola Stefānija Krištopāne

Meklējot mīlestību

 Thoughts

Aizvadītā gada nogalē uzņēmēja Nikola Stefānija Krištopane, Eiropas Parlamenta deputāta Viļa Krištopana meita, intervijā žurnālam "Ir" pirmo reizi publiski atklāja, ka desmit gadus dzīvojusi vardarbīgās attiecībās. Nesen viņa par šo...

"Es domāju, ka tas ir tikai etaps." Nikolas Krištopānes skarbā pieredze, esot attiecībās ar vārmāku

1188.lv

Similar news

Loading...