Mēs dzīvojam laikā, kur attiecības ir kļuvušas par vienu no vissarežģītākajiem dzīves projektiem. Sociālie tīkli, sabiedrības normas un "Instagram laime" liek mums sasniegt to, kā tieši vajag būt. Zināt, tiekties, bet nespēt to izdarīt. Raudoši, nepaklausīgi bērni, celulīts, milzīgo rožu pušķu neesamība, sirreāli ceļojumu vietā brauciens uz laukiem, kas nesakrīt ar redzēto. Šī plaisa starp ideālo un realitāti ir gana auglīga augsne tukšiem solījumiem gan pašam sev, gan partnerim. Un tas audzē attiecību iekšējo spriedzi, emocionālo atsvešinātību un mūžīgo neapmierinātību. Visbiežāk mēs paši esam pie tā vainīgi, bet nespējam uzņemties atbildību par šo ciklu. Kāpēc tas tā notiek, un ko mēs varam darīt, lai izkļūtu no tukšo solījumu lamatām?
Kāpēc tas tā notiek?
Skrējiens pēc sociālo normu izpildes ir viens no būtiskākajiem iemesliem. Sabiedrība mums diktē: jauna ziemas kolekcija – Tev jābūt aktuālam. Jauna filma – Tu neesi vēl redzējis? Kur jūs šoziem brauksiet slēpot? Un Tev vīrs ikdienā neko nedāvina? Izskats, mašīna, pat bērni – viss instagramīgs, veiksmīgs, perfekts, mašīna šāda, tāda un dzīšanās pēc kaut kādiem ideāliem.
Vai tiešām laiks, miers, uzmanība un apmierinātība ir kļuvusi par greznību? Kad pēdējo reizi esi juties mierīgs un apmierināts? Tā patiesi un no sirds?
Vai tiešām sociālā spiedienmašīna "kā vajadzētu būt pareizi” nosaka visu šodien? Ja nu tomēr tas viss neatbilst Tavām īstajām vēlmēm? Vai Tu to apzinies? Vai nav tā, ka ikdienā šis spiediens arī rada disonansi un tukšos solījumus? Bet – kas īsti ir pareizi man? Un cik elastīgs esmu pret savām patiesajām vajadzībām un iegribām?
No vienas puses pareizība tiek kultivēta kā mūsdienu modernā versija – no soctīklu domu līderu padomiem līdz vispārinātām psiholoģiskām frāzēm - mīli sevi, strādā pie attiecībām un no otras – galējības ar dažādām praksēm, kur tiek dzīvots pēc 2000 gadus vecām,vienīgajām pareizajām normām vai saslēgšanās ar ārpasaules būtnēm, padomu lūgšanu tām.
Vai tiešām attiecību praktizēšana arī ir kļuvusi kā trends vai kā must-have pierādījums savai izaugsmei sociālajos tīklos? Vai tiešām tas ir tik ļoti nepieciešams, ka nespējam uz to paskatīties pat ar vieglu ironijas devu? Vai tiešām attiecību praktizēšanai nepieciešami retrīti? Izaicinājumi? Došanās uz ašramiem Indijā? Vai jānoiet Santjago un tad viss sakārtosies? Solījums – vot, tad, kad es noiešu, sasniegšu, nomeditēšu vai Merkurs nebūs retrogrāds, tad točna… tad viss būs.
Kāpēc mēs solām un nepildām?
Dažkārt, solījumi attiecībās ir kā aizsardzības mehānisms, un dažkārt tie tiek doti, lai izvairītos no konflikta. Tie dod sajūtu, ka es taču cenšos, pat ja patiesībā tam nav un nebūs seguma. Tā ir pašuzlabošanas ilūzija – cilvēks grib būt labs partneris, bet kopumā neredz ne jēgu, ne vēlmi, ne arī iespēju kaut ko mainīt. Dažkārt nespēja uzņemties atbildību vai, pareizāk sakot, atbildības nogrūšana, kas izpaužas kā “es patiesi vēlos, bet nesanāk, jo...” Tas no vienas puses it kā rada vainas sajūtu, bet no otras attaisnojumu - ja vien būtu vai nebūtu… tad noteikti man viss sanāktu.
Mēdz būt, ka solījumi tiek izteikti ar pilnu apņemšanos, pēc labākās sirdsapziņas, bet kā daudzas lietas attiecībās izrādās – mēs nemākam! Es nemāku pildīt solījumus. Es nezinu kā to izdarīt. Ideja un vēlme ir, bet trūkst konkrētu soļu, strūktūras, lai realizētu. Un arī šeit neizdošanās ir garantēta, jo, ja arī partneris ir tikpat nemākulīgs, nebūs atbalsta, būs tikai vilšanās, pārmetumi, motorzāģis, bet rezultāta nebūs. Solīji un kā vienmēr - nepildīji!
Tukšie solījumi atstāj būtiskas sekas partnerattiecībās.
Uzticības zudums. Neveiksmes atkārtojas, partneris jūtas pievilts, un otra puse – bezvērtīgā lūzera sajūta. Apātija, kad pāris sāk izvairīties no nākotnes plānošanas, jo netic, ka varētu būt citādi.
Frāzes kā “darīsim kopā mājas darbus”, “strādāsim kopā pie attiecībām”, “es arī uzņemšos atbildību” un “nevainosim viens otru, izrunāsim un risināsim kopā”, izklausās pēc nobriedušu un vienlīdzīgu partneru solījumiem, taču realitātē tie bieži kļūst par ideoloģiskiem lozungiem bez seguma. Šādi sadarbības solījumi paredz, ka abi partneri būs līdzvērtīgi atbildīgi par attiecību kvalitāti, negaidīs, ka viens tikai mainīs vai labos, bet otrs noskatīsies un sēdēs cepurē.
Bieži vien praksē šie solījumi cieš neveiksmi, jo nav skaidri definēts, ko nozīmē atbildība - attiecībās, krīzēs un emociju izvirduma laikā. Viens partneris bieži grib un dara, kamēr otrs tikai piekrīt vārdos, turklāt solījumi ir pārāk vispārīgi – bez konkrēta rīcības plāna, termiņiem vai ieradumu maiņas. Gaidas, cerības un vilšanās. Un tam seko pārmetumi. Un viss aiziet pa vecam.
Pētījumu kontekstā tiek uzsvērts, ka atbildība attiecībās ir viens no būtiskākajiem elementiem, kas veido dinamiku starp partneriem, kas ietver skaidrību par savu rīcību, pienākumu izpildi un aktīvu ieguldījumu attiecību labklājībā.
Tikai vai partneri ar šo atbildību saprot vienu un to pašu? Jebkura apņemšanās ir efektīva tikai tad, ja tā izpaužas konkrētā rīcībā, nevis vārdos, savukārt Arriaga un Agnew (2001) pētījumā apraksta, ka svarīga ir kopīga šķēršļu pārvarēšanas pieeja – kā viens no stabilu attiecību indikatoriem. Lai vispār solījumi kļūtu par patiesu attiecību resursu, tiem jābūt sadalītiem konkrētās vienošanās daļās (piemēram, katru nedēļu izrunājam, kas izdevās/neizdevās), jāiekļauj regulāra atgriezeniskā saite (reizi mēnesī vērtējam, kā mums klājas kā pārim) un atklātība pret pārkāpumiem (ja kāds neizpilda – runājam bez vainošanas).
Ko ar šo visu iesākt?
Pirmkārt, svarīgi ir atzīt problēmu bez kauna un vainas sajūtas. Mēs visi esam piedzīvojuši brīžus, kad apsolām vairāk, nekā spējam izpildīt, taču tā nav jāuztver kā sakāve. Normalizējam. Tā ir iespēja sākt godīgu sarunu – vispirms ar sevi. Nevis “esmu slikts partneris”, bet: “esmu cilvēks, kurš mācās būt labāks”. Svarīgi būtu sākt ar maziem, bet konkrētiem soļiem – nevis solīt uzreiz būt klātesošam vai mīlošam 24/7, bet, piemēram, katru vakaru 10 minūtes uzklausīt partneri bez telefona, vai reizi nedēļā kopā doties divatā pastaigā. Šādi mikroieradumi veido pamatu reālām pārmaiņām.
Labs solis ir arī izveidot solījumu “vienošanos” – jā, arī attiecībās ir vajadzīgs līgums jeb vienošanās! Pārrunāt, pierakstīt, vienoties par termiņiem un atbildību. Tas ne tikai sakārto gaidas, bet arī palīdz saprast – vai mēs abi šobrīd ejam vienā virzienā. Tikpat svarīga ir elastīgas domāšanas attīstīšana – spēja pieņemt, ka ne visu var izpildīt perfekti, un spēja pielāgoties, ka dzīve ievieš korekcijas. Kā raksta Skorderuds: “viena no visnepieciešamākajām īpašībām mūsdienās ir elastība”.
Attiecības ir jāapgūst, tāpat kā jebkura cita dzīves prasme – nevis tikai tad, kad viss brūk un jūk, bet ikdienā - regulāri un apzināti.
Attiecību mācīšanās jebkurā vecumā nav vājuma pazīme, bet brieduma izpausme. Palīgā var nākt arī zinātnē balstīti rīki – piemēram, SMART princips solījumu formulēšanai, Power of Accountability loma, Gottman institūta idejas par mazajiem uzmanības žestiem vai citas metodes, kas palīdz atpazīt šķēršļus un izprast savas automātiskās reakcijas. Visam pāri atbildība attiecībās nav tikai par pienākumu izpildi. Tā ir izvēle radīt vidi, kur abi partneri var justies droši, mīlēti un augt kopā plecu pie pleca.
Un noslēgumā – attiecības nav statuss, bet prasme, ikdienas prakse. Tāpat kā romantika, tā ir atgūstama un praktizējama. Līdz ar to, katrs patiesi izpildīts, kaut neliels solījums ir vērtīgāks par desmit skaistiem vārdiem. Sāc ar vienu vienkāršu lietu jau šodien. Varbūt tieši šajā brīdī arī Tavas attiecības var sākt mainīties.
Lasi arī!
Unplash