Vardarbība ģimenē ne vienmēr saistās ar fizisku agresiju – tā attīstās pakāpeniski, sākot ar kontroli un emocionālu spriedzi, kas lēnām maina visu ģimenes ikdienu. Par savu pieredzi, izkļūstot no šādām attiecībām, stāsta Līga (vārds mainīts), kura pēc vairāk nekā 20 gadu kopdzīves pieņēma lēmumu aiziet, lai pasargātu sevi un bērnus.No mīlestības līdz pastāvīgai trauksmeiLīga stāsta, ka attiecību sākumā bija mīlestība un laimīgi brīži – tika izveidota ģimene, piedzima bērni, un sākotnēji viss šķita normāli. Tomēr ar laiku attiecībās parādījās pastāvīga kontrole, kas arī sākumā nešķita būtiska problēma, jo “pie visa pierod”, viņa atzīst. Vēlāk kontrolei pievienojās atkarību problēmas. Situācija ģimenē krasi saasinājās pēdējo piecu gadu laikā. Līga novēroja, ka ilgstošas alkohola lietošanas dēļ mainās partnera uzvedība un viņš kļūst par citu cilvēku. Ģimenē pieauga spriedze, negācijas, pastiprinājās kontrole un biežāk radās konflikti. “Partneris mērķtiecīgi meklēja konfliktus, lai attaisnotu savu rīcību, un visās problēmās vainoja citus, nevis sevi,” viņa atceras.Pakāpeniski ikdiena kļuva neprognozējama un pakārtota alkoholam – katra diena pagāja trauksmē, jo partnera uzvedība vakarā bija atkarīga no tā, cik daudz tika izdzerts. Tas atstāja sekas arī uz bērniem. Ilgstošais stress ietekmēja arī Līgas veselību – parādījās miega traucējumi, nemiers un spēku izsīkums. “Ar laiku tu sāc pielāgoties un izdabāt otram, līdz saproti, ka dzīvo cita cilvēka sabojāto dzīvi un aizmirsti par savējo, kas tev ir tikai viena,” viņa stāsta.Lēmums aiziet nenāk uzreizPēc kārtējā attiecību saasinājuma tika iesaistīta policija, un dzīvesbiedrs uz mēnesi tika nošķirts no ģimenes. Pēc šī perioda Līga deva attiecībām vēl vienu iespēju – viņš solīja mainīties, un kādu laiku tas arī izdevās. Tomēr drīz vien atgriezās iepriekšējie paradumi, un kļuva skaidrs, ka kopīgu mērķu abiem vairs nav. Izšķirošais brīdis pienāca, kad Līga saprata – situāciju mainīt vairs nav iespējams. “Pieņēmu lēmumu sevis un bērnu dēļ,” viņa saka.Mieru iegūst krīzes centrāLēmums aiziet nebija vienkāršs arī praktiski – nebija skaidrs, kur meklēt palīdzību un kurp doties. Līga vērsās pēc palīdzības pie kādas biedrības un arī sociālajā dienestā, kas ieteica vērsties krīzes centrā. “Atklāti sakot, sākumā vārdu salikums “krīzes centrs” mani biedēja. Bet, kad apskatīju krīzes centra telpas, atskārtu, ka tur valda miers, kas pēc visa piedzīvotā man bija visvairāk nepieciešams,” viņa stāsta.Krīzes centrs viņai kļuva par pagaidu mājām, nodrošinot gan pirmās nepieciešamības lietas, gan psihologa atbalstu. Sākotnēji Līga uzskatīja, ka psihologa palīdzība vairāk nepieciešama bērniem, taču vēlāk saprata, ka tā ir svarīga arī viņai pašai.Skats no malas palīdz ieraudzīt patieso situāciju“Dzīvojot šāda tipa attiecībās, ar laiku sāk rasties šaubas – vai ar mani viss ir kārtībā. Skats no malas palīdz paraudzīties uz situāciju no cita skatpunkta,” viņa uzsver un iedrošina citus, kas nonākuši līdzīgās situācijās, nebaidīties meklēt palīdzību. “Iespējams, kāds domā, ka, vēršoties pēc palīdzības krīzes centrā, radīsies jaunas problēmas, ko nāksies risināt. Taču, nerisinot situāciju, viss var kļūt tikai sliktāk.”Viņa arī norāda, ka vardarbīgu attiecību pazīmes ne vienmēr ir viegli atpazīt. Tās attīstās pakāpeniski – sākumā kā kontrole vai ierobežojumi, kas šķiet nenozīmīgi, bet vēlāk kļūst par normu. Arī apkārtējo reakcija var būt dažāda. Līga atceras, ka draudzene viņu atbalstīja, kad pirmo reizi aizgāja no attiecībām, kā arī izteica savu viedokli, kad Līga partnerim deva vēl vienu iespēju, taču uzsvēra, ka gala lēmums ir jāpieņem pašai.Līdzcilvēku atbalsts – būtisks, taču lēmums jāpieņem pašiemIKEA sociālās iniciatīvas “Pamani vardarbību” ietvaros veiktas aptaujas dati liecina, ka biežākie iemesli, kāpēc līdzcilvēki nerīkojas, pamanot vardarbības pazīmes, ir neziņa, vai novērotais patiešām ir vardarbība, bailes situāciju pasliktināt un neskaidrība, kā palīdzēt. Taču Līga uzskata, ka līdzcilvēku atbalsts ir būtisks, jo bieži cietušie nezina, kā rīkoties. Viņa aicina līdzcilvēkus runāt ar cietušo, uzdot jautājumus un, ja nepieciešams, iedrošināt meklēt profesionālu palīdzību. “Cilvēki, kas nonākuši līdzīgās situācijās, daudz ko patur sevī, lai tikai no malas izskatītos, ka viss ir kārtībā,” saka Līga.Mācīt bērniem cieņpilnas attiecībasViņa arī uzsver, ka attiecībās nedrīkst normalizēt kontroli vai pastāvīgu spriedzi. “Attiecības var būt citādas – balstītas rūpēs un cieņā, nevis kontrolē un pārmetumos.” Lai gan bērniem palikušas sāpīgas atmiņas, jo pēdējos gados atkarību dēļ ģimene iepazina pavisam citu cilvēku, Līga vēlas, lai bērni atcerētos arī laimīgos brīžus.Ja meklē palīdzību vai nepieciešams atbalsts, vērsies šeit:<ul><li>informatīvā atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem: 116006 (katru dienu no plkst. 12.00 līdz plkst. 22.00);</li><li>uzticības tālruņi emocionāla un psiholoģiska atbalsta saņemšanai: 116123, 67222922 vai 27722292 (visu diennakti);</li><li>valsts nodrošināta juridiskā palīdzība: 80001801;</li><li>bērnu un pusaudžu bezmaksas uzticības tālrunis: 116111;</li><li>vardarbības prevences tālrunis palīdzībai, pirms domas kļūst par vardarbību: 22045225 (darba dienās no plkst. 06.00 līdz 12.00 un no plkst. 18.00 līdz 00.00, brīvdienās un svētku dienās – visu diennakti);</li><li>ārkārtas gadījumā ziņo par vardarbību policijai pa tālruni 112.</li></ul>

Violence

Public

Vardarbība ģimenē ne vienmēr saistās ar fizisku agresiju – tā attīstās pakāpeniski, sākot ar kontroli un emocionālu spriedzi, kas lēnām maina visu ģimenes ikdienu. Par savu pieredzi, izkļūstot no šādām...

Līgas stāsts par vardarbību ģimenē – nav zilumu, bet ir kontrole, izolācija un pastāvīga trauksme

1188.lv

Similar news

Loading...