Vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju (58%) pazīst kādu, kurš attiecībās piedzīvojis jebkāda veida vardarbību, liecina IKEA veiktā aptauja. Tomēr cietušajiem vērsties pēc palīdzības un meklēt atbalstu var būt emocionāli grūti.

Tāpēc izšķiroša loma vardarbības pamanīšanā un palīdzības sniegšanā ir līdzcilvēkiem. Speciālisti dalās ar ieteikumiem, kādām pazīmēm pievērst uzmanību un kā reaģēt, ja pamani vardarbību ģimenē.

Kā pamanīt vardarbību, ja nav redzamas fiziskas pazīmes?

"Cilvēks, kurš cieš no vardarbības, ļoti bieži par to izjūt vainas sajūtu. Cietušajam ir grūti atzīt, ka viņš piedzīvo vardarbību, kā arī šīs smagās emocijas ir grūti izturēt. Piemēram, persona sāk vispārīgi runāt par to, ka vairs nevar izturēt noteiktu situāciju, bet īsti nepasaka, kas tā ir par situāciju. Mēs pievēršam uzmanību vairākiem "sarkanajiem karogiem", ja cilvēks sarunā piemin bezcerību, izmisumu, bezjēdzību. Šīs emocijas ir ļoti satraucošs rādītājs, ka kaut kas nav kārtībā," stāsta Anda Švinka, biedrības "Skalbes" padomes priekšsēdētāja.

Pamanīt vardarbību dažkārt ir grūti. Taču ir dažas kopējās iezīmes - cilvēks sāk noslēgties un izolēties arī no draugiem un pat ģimenes. Kļūst trauksmaināks, asāk, emocionālāk reaģē uz notikumiem vai arī biežāk ir depresīvs un apātisks. Var parādīties miega un ēšanas traucējumi. Ja piedzīvota arī fiziska vardarbība, cilvēks var būt netipiski sev apģērbies, lai slēptu savus ievainojumus.

Lai cietušajam palīdzētu, vispirms jāsaprot, kas ir noticis. Sāc ar cilvēcīgu, empātisku sarunu. Piemēram, pārrunā, kādas izmaiņas esi novērojis, un izrādi rūpes par šo personu. Jārespektē arī tas, ja cilvēks nevēlas runāt, tāpēc vienmēr jādod iespēja viņam šo sarunu atkal atsākt. "Mēs varam risināt situāciju, sakot: "Es respektēju, ka tu šobrīd nevēlies runāt par to, kas ir noticis. Taču zini, ka esmu atvērta(-s) sarunai jebkurā laikā." Var piebilst un norādīt, ka vardarbība nekādā veidā nav pieļaujama un ka cilvēks, kurš piedzīvo vardarbību, nav pie tā vainīgs. Ja saruna ir veiksmīga, ir vērts pārrunāt drošības plānu, kā cietušais rīkosies vai jau ir rīkojies vardarbības gadījumā," uzsver A. Švinka.

Ko var darīt apkārtējie, ja tiek pamanīta vardarbība ģimenē?

• Velti laiku un atrodi diskrētu un privātu brīdi, lai paustu savas bažas. Nekautrējies, ja cietušais sākotnēji izturas noraidoši. Dod laiku, lai cietušais saņemtos un uzdrošinātos runāt par šo tēmu.

• Tici cietušajam un apstiprini, ka vardarbīga uzvedība nekad nav pieņemama un neviens to nav pelnījis.

• Uzdod vienkāršu un cilvēcisku jautājumu: "Ko es varu darīt, lai tev palīdzētu?".

• Ja jūti, ka tev nav pietiekamu zināšanu, kā varētu palīdzēt, mudini cietušo vērsties pēc palīdzības pie profesionāļiem, kas sniegs gan palīdzību, gan nodrošinās anonimitāti, ja persona tā vēlas.

Ko nevajag darīt

• Nepadari situāciju mazāku, nekā tā ir, jo tas ir tas, ko cilvēks, kurš cieš no vardarbības, nodara pats sev.

• Neizdari spiedienu uz personu, kas cietusi no vardarbības - pārāk liels spiediens meklēt vai pieņemt palīdzību var šo cilvēku, kuram nepieciešama palīdzība, atstumt. Jāņem vērā, ka process, lai izkļūtu no vardarbīgām attiecībām, ir laikietilpīgs un katram ir savs temps.

• Neapdraudi pats sevi.

• Situācijā, kad redzi apdraudējumu cilvēka dzīvībai un veselībai, izsauc policiju.

Palīdzība nelaimē

Ja meklē palīdzību vai nepieciešams atbalsts, vērsies šeit:

• informatīvā atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem: 116006 (katru dienu no plkst.12.00 līdz plkst.22.00);

• uzticības tālruņi emocionāla un psiholoģiska atbalsta saņemšanai: 116123, 67222922 vai 27722292 (visu diennakti);

• valsts nodrošināta juridiskā palīdzība: 80001801.

Ārkārtas gadījumā ziņo par vardarbību policijai pa tālruni 110. Vairāk par atbalsta iespējām: cietusajiem.lv.