<p><b>Pārtikas cenas, pensijas, pabalsti un izglītība – tās ir tikai dažas jomas, kam priekšvēlēšanu laikā īpaši aktīvi pievēršas deputāti. Izņēmums nav arī Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), kas pēdējā laikā ar ekonomikas ministru Viktoru Valaini priekšgalā pieteikusi karu tirgotājiem, iedzīvotājiem solot samazināt pārtikas cenas.</b></p><p>Publiskajā telpā pašlaik izskanējuši pieci darbības virzieni. Tostarp ir uzcenojuma griestu noteikšana ikdienas pārtikas preču patēriņa grozam, zemākās cenas noteikšanu katrā ikdienas preču kategorijā, preču cenu digitālā salīdzināšanas rīka ieviešana, aizliegums iznīcināt nepārdotās pārtikas preces, kā arī aizliegums piemērot pārmērīgas un ilgstošas atlaides. Vai visas idejas ir peļamas? Nē. Taču par katru no tām pēc kārtas.</p><h2>Uzcenojuma griestu noteikšana</h2><p>Uz brīdi iedomāsimies, ka esam tirgotāji. Mums pieder uzņēmums. Tā mērķis, kā jebkurā normālā kapitālistiskā valstī, ir gūt peļņu. Nauda veikalnieka kabatā nonāk tad, kad no iepirktās un pārdotās preces piemērotā piecenojuma tiek nomaksātas veikala uzturēšanas izmaksas, darbinieku algas un visi pārējie izdevumi. Citiem vārdiem sakot, tirgotāja jeb šajā gadījumā mūsu interesēs ir piemērot iespējami lielāko piecenojumu, lai atmaksātos strādāt. Ja valdība atrastu veidu, kā noteikt piecenojuma griestus, nepārkāpjot Konkurences likumu un brīvā tirgus pamatprincipus, veikalnieka interesēs teorētiski būtu iepirkt pēc iespējas dārgāku produktu, lai no piemērotā piecenojuma gūtu iespējami lielāko peļņu.</p><p>Skaidroju ar piemēru. Iedomāsimies maizi A un maizi B, kur maizes A noteiktā ražotāja cena ir eiro, bet maizei B – 50 centi. Tirgotājam ir izdevīgāk iepirkt un pārdot maizi A, jo, neatkarīgi no noteiktā piecenojuma apmēra, par to būs lielāka peļņa. Teiksim, ja maksimālais piecenojums noteikts 20% apmērā, tad par maizi A var nopelnīt 20 centus, kamēr par maizi B – vien 10 centus. Faktiski piecenojuma griestu noteikšana ir iejaukšanās tirgus dinamikā, kas apdraud likumu, tirgotājus, ražotājus un arī gala patērētājus. Turklāt, ja tiek noteikti maksimālie piecenojuma griesti, pastāv ļoti liela iespēja, ka preces tiks pārdotas ar maksimālo piecenojumu vai tuvu tam.</p><h2>Zemākās cenas noteikšana produktam katrā kategorijā</h2><p>Skaists priekšlikums, kas īstenojams vien utopiskā pasaulē. Pirmkārt, nesaprotama šķiet politiķu spēja kompetenti lemt par to, cik veikalā jāmaksā lētākajam pienam, sieram vai desas luņķim. Otrkārt, kur palikusi ZZS iestāšanās par Latvijā ražotās produkcijas patēriņa veicināšanu? Nav noslēpums, ka pašmāju ražotājiem izmaksas ir krietni augstākas, ņemot vērā, ka ražošanas apjoms, salīdzinot, piemēram, ar poļu vai lietuviešu produktiem, ir mazāks. Prātā nāk vien pāris scenāriji – vai nu būsim spiesti par lētāko noteikt kādu lietuviešu biezpienu vai poļu vistu, vai arī turpināsies ražotāju mobings, spiežot pārdot produkciju zem pašizmaksas. Starp citu, daļa lētākās produkcijas patlaban veikalos ir tirgotāju privātajām preču zīmēm, kurām, kā iepriekš norādījusi arī Konkurences padome (KP), jau tagad saskatāmi riski iepirkumos un cenās.</p><p>Trešā iebilde, kas rada bažas, ir par to, ka zemākās preces noteikšana palielinās cenu plaisu starp dažādiem vienas kategorijas pārtikas produktiem. Ja vienam produktam cena jāsamazina, tad, lai to kompensētu, cena jāceļ kam citam. Tirdzniecība nav labdarība, būtībā tie ir pretēji jēdzieni. Vai nebūs tā, ka, nosakot lētāko biezpienu, kas visticamāk nebūs Latvijā ražotais, attapsimies situācijā, kur kāps pašmāju biezpiena cena? Bail iedomāties, kas notiks, ja importētie produkti kļūs lētāki, bet Latvijā ražotais vēl dārgāks, lai izpildītu politiķu uzstādījumus.</p><h2>Digitālais salīdzināšanas rīks pārtikas precēm</h2><p>Ideja par lietotnes izveidi preču salīdzināšanai nav jauna. To savu pētījumu ieteikumu sadaļās jau pirms vairāk nekā gada izvirzīja KP. Lai arī ekonomikas ministrs kopumā padomes ieteikumus publiskajā telpā nosaucis par vājiem, šis tomēr iekļauts. Ja neskaita, ka lietotnes izveidei un uzturēšanai būtu nepieciešama nauda, šāda rīka ieviešana lieliski saskanētu ar jau pašreizējiem iedzīvotāju iepirkšanās paradumiem. Proti, kā atklāj vairākas sabiedriskās domas aptaujas un sarunas ar ļaudīm, iedzīvotāji jau patlaban cenšas sekot līdz dažādu produktu cenām un kopējā iepirkumu groza summai. Preču salīdzināšanas rīks atvieglotu iespējas izvēlēties un neapmaldīties tīmekļvietņu lapās un drukātajos bukletos.</p><p>Citiem vārdiem sakot, šis ir likumiski neitrāls priekšlikums, kas vērsts uz patērētāja dzīves atvieglošanu. Jautājums gan paliek atvērts, cik un vai lietotājam draudzīgs un sabiedrībā iemīļots šis rīks beigu beigās kļūtu.</p><h2>Aizliegums izmest nepārdotās preces</h2><p>Pasaulē, kas slīkst savos pārtikas atkritumos, arvien būtiskāk ir domāt par ilgtspējīgu patēriņu. Citiem vārdiem sakot, visu, ko saražojam, visu, ko nopērkam, ir nepieciešams apēst. To, ko apēst vai ziedot nevaram, jānodod biogāzes radīšanai, brūnajam konteineram, lopiņiem kūtī vai kompostam. Ja raugāmies uz praksi tirdzniecībā, jau patlaban ir virkne labo piemēru. Neskatoties uz to, tirgotāji atzīst, ka šajā jomā ir vieta uzlabojumiem.</p><p>Manuprāt, pirmkārt, būtu jāveicina savlaicīgāka preču nocenošana, tuvojoties lietošanas termiņa beigām. Pakāpeniskām atlaidēm produktiem, kas drīz izņemami no veikala plauktiem, būtu jābūt normai. Acīgākie pircēji noteikti pamanījuši, ka Latvijā preces lielākoties noceno pēdējā vai priekšpēdējā dienā. Turklāt tikai zinātāji spēs atrast to vienu stūrīti starp desmit vitrīnām, kur atrodas nocenotā prece.</p><p>Otrkārt, ziedošana produktiem, kas lietojami pēc oficiālā derīguma termiņa, piemēram, makaroni, rīsi, griķi un tamlīdzīgi, arī ir visnotaļ atbalstāma. Te gan būtu nepieciešams politiķiem pakasīt pakaušus, kā stiprināt ziedojumu saņēmēju un izplatītāju kapacitāti. Labdarbības organizācijām ir nepieciešama nauda, lai uzturētu noliktavas un transportētu produktus, ja reiz pieaugs saziedotās pārtikas apmērs.</p><p>Treškārt, ja runājam par svaigo pārtiku, kuru nevar ziedot veselības drošības apsvērumu dēļ, atbalstāms ir pienākums to nodot pārstrādei biogāzei. Latvijā šāda prakse jau tiek īstenota, taču tā lielākoties ir labā griba, nevis uzstādījums. Piebildīšu, ka atkritumu pārstrādes industrija Latvijā ir pietiekami spēcīga – tur problēmām nevajadzētu būt, turklāt pārtikas atkritumu samazināšanas un pārstrādes veicināšana saskan arī ar Eiropas Savienības prasībām.</p><h2>Aizliegums piemērot pārmērīgas un ilgstošas atlaides</h2><p>To, kā veikali drīkst piemērot atlaides, Latvijā regulē vairāki normatīvie akti. Piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības likums, Ministru kabineta noteiktā kārtība, kādā norādamas preču un pakalpojumu cenas, Konkurences likums un Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likums. Nav tā, ka šajā jomā jau patlaban būtu pilnīga patvaļa un haoss, tomēr riski pastāv.</p><p>Kopumā ilgstošas atlaides deformē tirgu. Jo ilgāk kāds produkts ir lētāks, jo vairāk mainās pircēju izpratne par to, cik jāmaksā pārējiem produktiem. Var pieaugt arī citu produktu cenas. Lai arī par to skaļi nerunā, atlaides mēdz veidot uz ražotāju, nevis pārdevēju rēķina. Pārmērīgas atlaides lielveikalos var sliktā situācijā nostādīt arī mazos tirgotājus, kuri šādas atlaides piedāvāt nespēj. Kopumā pārmērīgas un ilgstošas atlaides nav atbalstāmas, lai arī kā iedzīvotājiem tās patiktu.</p><p>Ar ko šis viss beigsies? Nezinu. Tomēr jāsaka, ka Valaiņa pieteiktais karš tirgotājiem būtu jāēd ar šķipsniņu sāls. Jebkuras pārmaiņas kaut ko maksā. Kurš maksās par šīm?</p>

Veikali

360 Ziņas

Pārtika

 Thoughts

Pārtikas cenas, pensijas, pabalsti un izglītība – tās ir tikai dažas jomas, kam priekšvēlēšanu laikā īpaši aktīvi pievēršas deputāti. Izņēmums nav arī Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), kas pēdējā laikā...

Viedoklis: Karš ar šķipsniņu sāls – pārdomas par Valaiņa pārtikas cenu samazināšanas plānu

Lauma Niedrīte

Similar news

Loading...