<p>Cilvēki, kas saskaras ar krīzes situācijām un ilgstoši izdzīvo
emocionālos pārdzīvojumus, mēdz apsvērt domu pārtraukt savu dzīvi. Par to, ko
darīt, ja kāds mums tuvs cilvēks runā par pašnāvību un kā viņam palīdzēt,
pieredzē dalās biedrības "Skalbes" valdes locekle un noziegumos
cietušo atbalsta tālruņa vadītāja Latvijā Santa Laimiņa.</p><h2>Mēģinājums pārtraukt ciešanas</h2><p>Cilvēkam šķiet, ka problēmas, kas viņu piemeklējušas ir
nepārvaramas un pašnāvību viņš redz kā vienīgo iespēju pārtaukt fiziskas vai
emocionālas ciešanas. Kādam tās būs veselības problēmas, nevēlēšanās būt par
nastu, citam finanšu grūtības vai attiecību problēmas, taču kopīgais ir tas, ka
cilvēks viņa uztverē piedzīvo lielu zaudējumu. Katrs sestais zvanītājs, kurš
meklē palīdzību pie biedrības "Skalbes" krīžu tālruņa 116123 vai
116006 konsultantiem, piemin domas par pašnāvību. Iemesli, kāpēc cilvēki apsver
veikt pašnāvību, ir ļoti dažādi, bet visbiežāk tas ir dziļš izmisums un
bezpalīdzības sajūta. </p><h2>Arī manipulācijas jāuztver nopietni</h2><p>Kaut arī dažkārt solījums pārtraukt savu dzīvi tiek
izmantots kā manipulatīvs ierocis, mēs nekad nevaram droši zināt, kādi ir
cilvēka nolūki, tāpēc runas par pašnāvību vienmēr jāuztver nopietni. Tikai pēc
tam, kad esam cilvēku uzklausījuši un snieguši atbalstu, iespējams sākt
analizēt, cik nopietni bijuši pašnāvības draudi. Cilvēks, kurš ar sevis
nonāvēšanu manipulē, parasti centīsies panākt sev vēlamo rezultātu, solot, ka
pretējā gadījumā veiks pašnāvību. Taču cilvēks, kurš nopietni apsver aiziešanu
no dzīves, neizmantos "ja - tad" taktiku un neizteiks prasības. Šajā
gadījumā gan jāatceras, ka arī manipulācija var būt kā izmisuma sauciens. Tam
gan nevajadzētu pakļauties, bet informēt par iespējām saņemt atbalstu,
piemēram, zvanīt uz krīzes tālruni un/vai vērsties pie ģimenes ārsta,
psihologa, psihoterapeita vai psihiatra.</p><h2>Vairums par saviem plāniem pārtraukt dzīvi pirms tam ir ieminējušies</h2><p>Pētījumi liecina, 80 - 95% no tiem, kas izdarījuši
pašnāvību, vismaz kādreiz par to ir runājuši. Atceroties notikumus pirms
tuvinieka pašnāvības, parasti atmiņā ataust situācijas, kad pašnāvības tēma
tieši vai netieši tikusi pieminēta vai bijušas brīdinājuma zīmes. Galvenā
brīdinājuma zīme ir runāšana par pašnāvību, taču ir arī citas brīdinājuma zīmes,
piemēram, personīgo mantu atdošana, testamenta veidošana, medikamentu
uzkrāšana, sociālā izolēšanās u.c. izmaiņas uzvedībā, kas var liecināt par
krīzi. </p><p>Starp riska faktoriem var minēt psihiskas saslimšanas (jo
īpaši depresiju), kā arī pastiprinātu apreibinošo vielu lietošanu. Tomēr
nevienu no faktoriem nevajadzētu vispārināt, bet skatīties kontekstā. Tas, ka
cilvēks sirgst ar kādu psihisku saslimšanu vai nolemj uzrakstīt testamentu, vēl
automātiski nenozīmē, ka viņš domā par pašnāvību. Ir jāiedziļinās cilvēka
dzīves situācijā.</p><h2>Jāprot novērtēt situāciju un jāpiedāvā konkrēta palīdzība</h2><p>Ja kāds izsaka vēlmi veikt pašnāvību, vispirms mums būtu
jānovērtē, cik akūtā stāvoklī cilvēks atrodas. Ja cilvēks ir gatavs to darīt
tūlīt un tagad, būtu jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Taču, ja cilvēks
dalās ar savā izmisumā un meklē palīdzību, ir svarīgi uzklausīt šī cilvēka
stāstu un pajautāt "Ko es varu darīt Tavā labā?" Tuviniekiem var būt
ļoti smagi klausīties šajā stāstā bez nosodījuma vai pamācībām, taču ir
jāatceras, ka cilvēkam, kurš domā par pašnāvību, vissvarīgākā ir sapratne un
ļoti konkrēts atbalsts. Varbūt šajā brīdī var palīdzēt zvans uz krīzes tālruni,
varbūt ir vajadzīga konsultācija pie psihologa vai kāds ļoti praktisks
atbalsts, piemēram, finansiāla palīdzība. Cilvēks, kurš ir dziļā krīzes
stāvoklī, var neredzēt resursus savā dzīvē, taču, izprotot situāciju, paši, vai
iesaistot citus, varam šos resursus piedāvāt.</p><p>Dažkārt cilvēki mēdz domāt, ka viņu problēmas nav tik
nozīmīgas, un viņi ar savu zvanu tikai traucē, taču tā nav. Jebkura problēma
vai pārdzīvojums, kurš nedod mieru un negatīvi ietekmē cilvēka emocionālo
stāvokli, ir pietiekams iemesls, lai vērstos pēc palīdzības.</p><p>Tās var būt arī ikdienas problēmas, piemēram, problēmas
darbā vai ģimenē, par kurām gribas ar kādu izrunāties. Tālrunis 116123 ir
paredzēts psihoemocionālā atbalsta sniegšanai pieaugušajiem. Ja krīzes
situācijā nonācis bērns vai pusaudzis, ir jāzvana uz bērnu un pusaudžu
uzticības tālruni 116111, savukārt, ja esat kādā noziegumā cietušais, ir
pieejams īpaši šim nolūkam paredzētais tālrunis noziegumos cietušajiem 116006.</p><h2>Ko teikt un ko neteikt krīzes brīdī?</h2><p>Emocionāli grūtā brīdī var palīdzēt tādas frāzes kā:</p><p></p><ul><li>"Tu neesi viens, es esmu Tev blakus," </li><li>"Es nevaru līdz galam izprast, kā Tu šobrīd jūties,
taču man patiešām rūp, kas ar Tevi notiek,"</li><li>"Tu esi man svarīgs un es patiešām vēlos Tev
palīdzēt". </li></ul><p></p><p></p><p></p><p>Svarīgi, lai teiktais pauž atbalstu un rada sajūtu, ka
cilvēks viņa ciešanās nav viens. Savukārt frāzes, no kurām vajadzētu
izvairīties ir tādas kā:</p><p></p><ul><li>"Viss būs labi," </li><li>"Varēja būt trakāk," </li><li>"Turies," </li><li>"Saņemies" utml. </li></ul><p></p><p></p><p></p><p></p><p>Tas ir ļoti cilvēcīgi, ka mēs gribam otru sapurināt un
uzsist pa plecu, tomēr cilvēkam, kurš ir izmisumā, nepalīdz mudinājumi domāt
pozitīvi. Viņam vajag, lai kāds ir ar viņu kopā šajā viszemākajā punktā. Un,
pat, ja objektīvi varēja būt vēl trakāk, cilvēkam, kurš domā par pašnāvību, ir
ļoti traki tieši šajā momentā, jo citādi viņš nebūtu aizdomājies par suicīdu.</p><h2>Ko darīt, ja Tu pats esi nonācis līdz domām par dzīves pārtraukšanu?</h2><p>Krīzes brīdī svarīgākais ir nepalikt vienam. Ir jāuzdod sev
jautājums - "Vai manā dzīvē ir vismaz viens cilvēks, ar kuru es varu
dalīties tajā, kas mani notiek?" Ir svarīgi, lai rokasspiediena attālumā
mums būtu kāds, kurš ir gatavs uzklausīt un palīdzēt, jo vientulība paspilgtina
jebkuru krīzi. Ja šāda cilvēka nav, tad palīdzība ir jāmeklē kādās institūcijās
vai nevalstiskajās organizācijās, piemēram, zvanot uz krīžu tālruni 116123.</p><h2>Toma Paulmana pētījums</h2><p>Toms Pulmanis, RSU Sabiedrības veselības un sociālās
labklājības fakultātes prodekāns, pētījis pašnāvību jautājumus:</p><p>Mirstība no pašnāvībām Latvijā jau vairāku gadu garumā
turpina samazināties. 2020.gadā pēc ilgāka samazināšanās perioda bija vērojams
salīdzinoši neliels pašnāvību skaita palielinājums, taču, skatoties uz datiem
līdz 2019.gadam, līkne ir lejupejoša. Arī kopējā tendence gan pasaulē, gan
Eiropas reģionā ir lēns, pakāpenisks pašnāvību rādītāju samazinājums.</p><p>Dažādo un komplekso pašnāvības cēloņu dēļ zinātniski ir
sarežģīti iegūt precīzu atbildi, kāpēc mirstība no pašnāvībām pakāpeniski
samazinās, taču mana personīgā hipotēze ir, ka psihiskās veselības jautājumi un
pašnāvību problemātika arvien biežāk tiek aktualizēta gan nacionālā, gan
Eiropas, gan globālā līmenī, arvien attīstās sabiedrības veselība un veselības
veicināšana, psiholoģiskās palīdzības iespējas un psihisko traucējumu
ārstēšana, kā arī mazinās stigma pret vēršanos pēc specializētas palīdzības
psihisku traucējumu gadījumā. Tomēr visi šie procesi varētu noritēt daudz
straujāk.</p><p>Ja salīdzinām Latviju ar citām valstīm, tad mirstība no
pašnāvībām Latvijā joprojām viennozīmīgi ir uzskatāma kā augsta. Vēl nesen
bijām 2. - 3. vietā Eiropas Savienībā. Pēdējos gados esam noslīdējuši nedaudz
uz leju, taču joprojām esam pirmajā pieciniekā. Visaugstākie pašnāvību rādītāji
ES ir Lietuvai, bet mēs atrodamies līdzās tādām valstīm kā Slovēnija, Ungārija
un Horvātija. Skatoties Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģiona
mērogos mirstības no pašnāvībām ziņā esam tuvu arī Krievijai, Ukrainai,
Baltkrievijai un Kazahstānai. Šeit gan jāpiemin, ka starptautiskajos
salīdzinājumos dati ienāk ar novēlošanos, tāpēc var gadīties, ka reālā
situācija uz doto brīdi mazliet atšķiras no statistikā redzamās.</p><p>Gluži tāpat kā citviet pasaulē arī Latvijā vīrieši
pašnāvības izdara 5x biežāk kā sievietes. Tas varētu būt saistīts ar faktu, ka
vīrieši problēmu gadījumā retāk vēršas pēc palīdzības un viņiem raksturīga
spontānāka un impulsīva rīcība.</p><p>Empātijā balstīta uzklausīšana, saruna un palīdzības iespēju
piedāvāšana ir kritiski svarīgi pirmie soļi pašnāvību profilaksē, tādēļ ļoti
novērtēju krīzes tālruņu sniegtās iespējas. Šāda pieeja tiek praktizēta ļoti
daudzās valstīs, kā arī iegūti zinātniski pierādījumi par efektivitāti.</p><h2>Lasi arī:</h2><p></p><ul><li>Varēs saņemt <a target="_blank"  href="https://www.1188.lv/padomi/vares-sanemt-valsts-apmaksatu-terapiju-pie-psihologa-vai-psihoterapeita/5209">valsts
apmaksātu terapiju</a> pie psihologa vai psihoterapeita</li><li><a target="_blank"  href="https://www.1188.lv/padomi/atkaribas-kas-tas-izraisa-un-ka-arstet/791">Atkarības</a>
– kas tās izraisa un kā ārstēt?</li><li>Kādos gadījumos varēs palīdzēt <a target="_blank"  href="https://www.1188.lv/padomi/kados-gadijumos-vares-palidzet-psihologs/1064">psihologs</a>?</li><li>Vai cilvēkiem <a target="_blank"  href="https://www.1188.lv/padomi/vai-cilvekiem-jadusmojas-un-ka-kontrolet-dusmas/7641">jādusmojas</a>
un kā kontrolēt dusmas?</li></ul><p></p><p></p><p></p><p>







































































</p><p></p>

Garīgā veselība

Domas

Cilvēki, kas saskaras ar krīzes situācijām un ilgstoši izdzīvo emocionālos pārdzīvojumus, mēdz apsvērt domu pārtraukt savu dzīvi. Par to, ko darīt, ja kāds mums tuvs cilvēks runā par pašnāvību un...

Kā rīkoties, ja kāds paziņo, ka vēlas pārtraukt savu dzīvi?

Tev varētu patikt

Ielādējam...