Šomēnes būs jau pagājis gads, kopš sabiedrību šokēja Leona Rusiņa pastrādātā zvērīgā slepkavība, nogalinot bijušo dzīvesbiedri un bērna māti.

Slepkavība šokēja ne vien ar zvērīgumu, bet arī tiesībsargājošo iestāžu nespēju to novērst - tām bija zināms, ka Rusiņš sievieti vajā. Iestāžu reakcija sekoja pēc tam, turpmāk solot lielāku iesaisti vardarbības novēršanā un sodīt bargāk. Latvijas Televīzijas raidījums “de facto” izvērtēja, kas mainījies šī gada laikā, un secina, ka aktīvāku darbu ieraudzīt var, bet bargākos sodus – ne vienmēr.

To, ka šādiem gadījumiem iestādes, sākot no policijas līdz tiesai, tagad pievērš lielāku uzmanību, apliecina dati.

Izsaukumu skaits uz ģimenes konfliktiem no vairāk nekā 11 tūkstošiem 2020. gadā samazinājies līdz aptuveni 8000 pērn, bet svarīgi tas, ka pieaudzis policijas lēmumu skaits par nošķiršanu - no 461 līdz gandrīz deviņiem simtiem.

Biežāk pagaidu aizsardzību nosaka arī tiesa un biežāki ir sodi par to pārkāpšanu, un biežāk sods par to ir tieši cietumsods

Valsts policijā atzīst, ka lielāka aktivitāte ir skaidrojama ar centieniem labot to, kas pērn noveda līdz slepkavībai. Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks “de facto” saka: “Tiešām tika konstatēts, ka sistēma nestrādā, kā vajag. Es teiktu, ka policijas darbā ir mainījies tas, ka mēs visā tajā procesā, kas saucas kriminālprocess un tieši par šāda veida noziegumiem, mēs neesam vairs tik vieni. Mēs esam tomēr vairāk panākuši starpinstitucionālo sadarbību un sapratni, vienotāku sapratni sabiedrībā, kas ir vardarbība.”

Tomēr Krimināllikumā no jauna doto iespēju piespriest arī bargāku sodu par vardarbību un vajāšanu, īsti ieraudzīt vēl nevar. Jau pēc grozītajiem likuma pantiem nolēmumu datu bāzē atrodami trīs spēkā stājušies spriedumi, kas visi tapuši vismaz pusgadu pēc Rusiņa pastrādātās slepkavības. Reāls cietumsods, nemaz nerunājot par maksimālo, tajos nav piemērots nevienam varmākam.