Kāpēc Valters Krauze ar slotu rokā kāpj uz Čīles viesnīcas jumta?

Ceļojumu šovā “Četri uz koferiem” uz eksotisko Čīli ir devusies visnotaļ kolorīta kompānija – TV personība Valters Krauze, grupas “Prāta Vētra” menedžere Aija Auškāpa, mūziķis Rolandu Če un pasākumu organizatore Gundega Skudriņa. Tieši Gundega, kura pazīstama ar savu dzirkstošo enerģiju un spēju ne tikai radīt skaistumu, bet arī saskatīt to pat sīkumos, bija šī ceļojuma noslēdzošā grupas vadītāja. Sarunā ar portālu 1188.lv viņa dalās sulīgos iespaidos par šo neaizmirstamo un jauniem atklājumiem bagāto piedzīvojumu.Ja Čīle būtu filma, kāds būtu tās žanrs un kādas emocijas tā raisītu?Tā viennozīmīgi būtu komēdija, kura raisītu tikai un vienīgi smieklus. Tik daudz smējusies, kā šajā ceļojumā, es nebiju sen! Gan tāpēc, ka ar mums bija Valters Krauze, kurš pats par sevi ir komiķis dzīvē, ne tikai savā darbā un profesijā, gan arī tāpēc, ka mums bija fantastiska ceļotāju grupa kopumā – gan no filmētāju, gan dalībnieku puses. Mēs tiešām ārkārtīgi daudz smējāmies. Visas dienas pavadījām jokos, smieklos, ka dažkārt no tā pat varēja nogurt. Tas bija patiešām lieliski!Kura vieta Čīlē Jūs pārsteidza visvairāk ar savu skaistumu un kāpēc?Vairākas vietas pārsteidza visdažādākajos aspektos, bet visspilgtāk manā atmiņā patika tas, ka visā Čīlē ir ārkārtīgi skaista gaisma, es teiktu – bēši rozā. Vai tā būtu okeāna piekraste vai pilsēta, it visur ir patiesi skaista gaisma, ko mēs arī ievērojām un priecājāmies par to. Savukārt, kad devāmies uz Patagoniju, lidmašīna lidoja ļoti zemu un bija pārsteidzoši, ka vispār nebija mākoņu, un visi Andu kalni atklājas kā uz delnas. Lidojuma laikā tie parādījās mums visā to krāšņumā! Ja par apskates objektiem, tad noteikti jāizceļ Santjago, kad bijām augšā Dievmātes katedrālē, no kuras paveras absolūti skaists skats, fonā jau pieminētie Andu kalni, skan reliģioza mūzika… Turklāt tā ir svētvieta, kas ar savu svētsvinīgo atmosfēru atstāja neizdzēšamu iespaidu mūsu atmiņās.Ja Jums būtu jāizvēlas viens aromāts vai garša, kas visspilgtāk asociējas ar Čīli, kāda tā būtu?Mana pirmā asociācija ir, ka viss ir diezgan lekns un trekns – gan miesās, gan produktos. Ar to man asociējas Čīle! Viss ēdienos arī ir ārkārtīgi sātīgs. Mēs no sākuma to nezinājām, tāpēc katrs ņēmām atsevišķu porciju, bet vēlāk jau sūtījām krietni mazāk un dalījāmies viens ar otru. Mums likās, ka porcijas ir ļoti lielas, kamēr vietējiem tā ir norma. No viņiem raksturīgām garšām man prātā nāk empanadas, kas ir viņu vietējais mīklas izstrādājums ar dažādākajiem pildījumiem – sieru, kukurūzu, gaļu. Tos mēs arī nobaudījām jau pirmajā dienā, kad Aija mūs aizveda uz autentisku vietējo ēstuvi.Vai bija kāda mijiedarbība ar vietējiem iedzīvotājiem, kas Jums palika īpaši atmiņā? Kā Jūs raksturotu vietējos iedzīvotājus?Čīlieši man šķiet ļoti pašpietiekami, lepni un šerpi. Viņi noteikti neizceļas ar ārkārtīgi lielu laipnību vai sirsnību. Latīņamerikā ļaudis ir krietni pašapzinīgāki. Mums to ir diezgan grūti saprast, jo brīžiem tas robežojas ar tādu kā vēsumu, tādi nu viņi ir. Arī miesās viņi nav diez ko vārgi, bet gan kupli, it īpaši sievietes. Viņas savus apaļumus ļoti izceļ – valkā apspīlētus apģērbus, kas mums liekas savādi, jo pie mums tā lielākoties nav pieņemts. Turpretim viņiem tas liekas ļoti okey un viņi ar to lepojas. Vietējie nav pārāk vērsti uz tūrismu, viņi godā un ciena savu spāņu valodu, bet angliski nerunā. Dzīvo savā valstībā un burbulī.Vai bija kāds stereotips par Čīli, ko ceļojums pilnībā sagrāva vai tieši otrādi – apstiprināja?Iepriekš jau biju viesojusies citās Latīņamerikas valstīs, tāpēc man jau bija priekšstats par to, kāda ir Latīņamerika, un arī Čīle šajā ziņā nebija izņēmums. Es zināju, ka tā ir ļoti, ļoti gara, un to nevar visu apskatīt. Tam ir vajadzīgs daudz vairāk laika. Mūsu ceļojumā izdevās apskatīt vien dažas vietas, tāpēc nevarējām iebraukt dziļāk, bet tur ir arī tuksneši un kalni, ir gana daudz, ko redzēt. Čīle ir ļoti dažāda.Kāds bija Jūsu vislielākais "wow" brīdis Čīlē – moments, kad jutāt milzīgu apbrīnu vai pārsteigumu?Es nekad nevarēju iedomāties, ka redzēšu pingvīnus gandrīz pie Magelāna šauruma! Kaut arī neesmu liels pingvīnu draugs, tas bija patiesi iespaidīgi. Tāpat mums visiem aizrāvās elpa, kad mūs pieveda klāt pie Magdalēnas salas, kur jūras lauvas bija simtos! Čīlē ir ļoti bagāta flora un fauna, tāpēc dabas varenība noteikti sagādāja vislielākās emocijas un pārsteigumus. <blockquote>Jūras zvaigznes, jūras eži, delfīni – to visu mums bija tas gods ieraudzīt pašu acīm Klusā okeāna malā.</blockquote>Vai bija kāda vietējā tradīcija vai paraža, kas piesaistīja uzmanību vai mulsināja? Kāda bija jūsu pieredze, saskaroties ar to?Manā dienā mēs braucām uz Valparaiso pilsētu, kas ir pasaulē lielākā mākslas galerija zem atklātas debess – visa pilsēta ir klāta ar grafiti un mākslas darbiem. Tas izraisa divējādas sajūtas, jo kā tūristam to ir ārkārtīgi interesanti redzēt, ka visa pilsēta ir kā milzu galerija, bet no otras – domājot par vietējiem iedzīvotājiem, no kuriem daļa ir arī neapmierināti, ka visas mājas tiek apkrāsotas vai nopūstas, viņi noteikti nav diez ko laimīgi. Tas tiešām pārsteidza, ka šai tradīcijai Valparaiso ir dziļas vēsturiskas saknes. Mēs arī paši satikām foršus māksliniekus, kuri mums ļāva apgleznot sienu un atstāt savus parakstus.Kāds ir visspilgtākais Jūsu vai kāda ceļabiedra citāts vai frāze no Čīles ceļojuma, kas Jums palicis atmiņā?Tas, kas man ir palicis visspilgtāk atmiņā, īsti nav citāts, bet dziesma “Quantanamera”, ko Rolands sāka dziedāt kaut kādā brīdī. Tā ir ļoti spāniska un jautra, kā arī ļoti piestāvoša. Un tas mums ļoti aizgāja, mēs to dziedājām patiesi bieži! Līdz ar to šī dziesma noteikti man asociējas gan ar Čīli, gan ar maniem superīgajiem un foršajiem ceļabiedriem. Gan arī, protams, smiekli un joki, kuri mums neizpalika visdažādākajos aspektos. Man pašai bija daudz izsaukumu “Oh my God”, kas gandrīz kā tāds parazītvārdiņš ir iepinies – vai no pārsteiguma vai maza izbīļa, šoka vai “wow” sajūtas. Tas man ir palicis atmiņā, ka laikam pārāk daudz es to lietoju! (Smejas)Kāds bija visvērtīgākais atbalsts, ko saņēmāt no kāda ceļabiedra brauciena laikā?Es saņēmu patiesi fantastisku atbalstu no mūsu grupiņas. Rolands šad tad palīdzēja man nest mantas, arī čemodānus. Valterītis vispār džentlmeņu džentlmenis – vienmēr padeva roku, kāpjot ārā no autobusa vai mašīnas, ielaida pa durvīm, aizdeva man savas drēbes aukstumā, bet bez Aijas spāņu valodas zināšanām mēs vispār būtu pazuduši. Viņas rūpes par visu mūsu grupu bija lieliskas. Tāpat viņa man deva zālītes, vitamīnus, acu maskas. Ārkārtīgi forši! Rūpes un uzmanība bija no visas ceļotāju grupas, mums bija patiesi forša un draudzīga kompānija. Tikai tāpēc es piekritu šajā ceļojumā doties – zinot, kādi cilvēki tajā brauks, Tas bija skaidrs, ka būs laba aura, enerģija un fantastiski ceļabiedri.Vai bija kāds sarežģīts lēmums, ko nācās pieņemt ceļojuma laikā? Kā tas ietekmēja ceļojuma dienas un grupas noskaņojumu?Par laimi nebija šādu notikumu vai sarežģītu lēmumu. Vienīgi mums bija producentu dots uzdevums, ka stundu nevarējām smieties par Valtera Krauzes jokiem. Tas tiešām bija grūti, ņemot vērā, ka katru dienu smējāmies visas dienas garumā! Un Valters nedrīkstēja to zināt, ka mēs nevaram smieties, tāpēc tas bija diezgan mulsinošs brīdis, kad mēģinājām izturēt to stundu un nezaudētu 200 eiro. Tikmēr Valters bija manāmi apmulsis, kāpēc mēs pēkšņi esam krasi mainījuši noskaņojumu un ne tik ļoti komunicējam. Tad mums noteikti mainījās grupas noskaņojums, jo nedrīkstējām būt mēs paši, mums nācās nedaudz pietēlot un būt nopietnākiem. Bet līdz ko varējām atgriezties savā ampluā, viss bija lieliski! Smiekli ir lieliskākie vitamīni, tāpēc paldies Valteram Krauzem, ka visa ceļojuma laikā mums to netrūka!Kādi amizanti atgadījumi no ceļojuma Jums prātā palikuši visspilgtāk? Vai bija kādi kuriozi, kuri palika aiz kadra?Kuriozu netrūka visa brauciena laikā! Piemēram, puišiem aizcirtās istabiņas durvis un Rolandam nācās līst iekšā pa balkonu, lai iekļūtu numuriņā. <blockquote>Mums arī Patagonijā izkrita šampūns pa logu uz mājas jumta, </blockquote>un Valters tam kāpa pakaļ! Mēs visu koordinējām pa telefonu, kā to varētu atgūt. Vai kaut kas palika aiz kadra? Drīzāk nē, jo mazās hiēnas (operatori) mums diezgan naski visur sekoja līdzi. Arī mums pašiem tika dota kamera un mēs diezgan daudz arī filmējām paši.Manā dienā Valparaiso mēs devāmies braucienā ar kuģīti pa kanālu un jūru, tur vajadzēja kaulēties, lai tiktu pie kuģa un kapteiņa, kas vadā. Mēs izvēlējāmies laivu, kuru vadīja diezgan sareibis kapteinis, un bija diezgan baisi un bailīgi. Turklāt viņš visu stāstīja tikai spāniski! Aija patiešām centās tulkot un vadīt šo ekskursiju, tas tiešām palika atmiņā.Patiesībā ostas rajonā bija diezgan bīstami, es teiktu, ka vispār Čīlē nav ļoti droši. Mūs brīdināja ļoti daudz vietās. Bija pat gadījumi, ka Valteram Krauzem nāca klāt skolnieki un teica, lai viņš noņem zelta ķēdes, jo uztraucās, lai kāds viņam kaut ko nenoņem. Tāpat nāca klāt filmētājiem un teica, lai kameras nerāda. Mūs brīdināja vietējie un viesnīcās, ka nekur nevajag ar telefoniem rokās staigāt, ka var noņemt. Katrā ziņā nebija tā, ka kāds uzbrūk, to mēs ne redzējām ne, paldies Dievam, piedzīvojām, bet nācās būt uzmanīgiem. Valparaiso pilsētas ostas rajonā netrūka tādu tipāžu, par kuriem ir skaidrs – līdz ko satumst, var sanākt pamatīgas problēmas. Par to brīdināja arī visās viesnīcās, ka vakaros nevajag nekur staigāt un doties ārā. Visām mājām bija arī slēģi priekšā un dažādu kolorītu tipāžu patiešām netūka.Ja Jums būtu jāceļo uz Čīli vēlreiz, bet tikai ar trim mantām savā mugursomā (neskaitot apģērbu un dokumentus), kas tās būtu un kāpēc?1. Spāņu valodas vārdnīca, jo lielākoties viņi nekur nerunāja angliski, tas ir fakts. Tāpēc tulkošanas palīglīdzeklis noteikti ir vajadzīgs.2. Saules krēms – pat dienās, kad bija apmācies, saule pamatīgi pieķeras. Jau pirmajā dienā Santjago, vien pusstundu esot ekskursijā, diezgan pamatīgi apdegām, tāpēc saules krēmam noteikti jābūt līdzi.3. Zinātkāre un atvērtība, lai redzētu, piedzīvotu un izbaudītu, un varbūt kāds našķis no Latvijas vai šokolādīte, ar ko uzcienāt sataptos cilvēkus. Jo tad tā laipnība no vietējiem, protams, ir krietni lielāka!Noslēgumā gribētu teikt lielu paldies raidījuma veidotājiem. Nenožēloju ne mirkli, ka piekritu, jo bija patiesi lieliska komanda, pieredze un arī tā gūtā mācība, ka nav viegli ceļot, jo vienmēr jārēķinās arī ar citiem. Tas bija patiesi neaizmirstams piedzīvojums otrā pasaules malā ar lielisku kompāniju!Nepalaid garām noslēdzošo Čīles brauciena epizodi ceļojumu šovā “Četri uz koferiem” jau šo sestdien plkst. 20:30 kanālā 360 un uzzini, kā grupas vadītājas lomā iejutās Gundega Skudriņa!

Ceļojumi

Radīts 1188

Gundega Skudriņa

Izklaide

Ceļojumu šovā “Četri uz koferiem” uz eksotisko Čīli ir devusies visnotaļ kolorīta kompānija – TV personība Valters Krauze, grupas “Prāta Vētra” menedžere Aija Auškāpa, mūziķis Rolandu Če un pasākumu organizatore...

Gundega Skudriņa atklāti par 200 eiro vērtiem smiekliem un neaizmirstamiem piedzīvojumiem Čīlē

Zane Zonne

Tev varētu patikt

Ielādējam...