Latviešu rakstnieks Helmuts Bēķis sevi redz līdzās renesanses dižgariem – Dantem Aligjēri un Džovanni Bokačo. Nevis kā salīdzinājumu, bet kā turpinājumu. Viņš uzskata, ka abi autori bija sava laika literārie huligāni – drosmīgi, izaicinoši un patiesi. Ritas Lasmanes pamudināts viņš ļāvies radīšanas burvībai, kas rezultējies erotikas piesātinātā kopdarbā "Kāds ko es nepazīstu".

"Pēc Florences apmeklējuma pagājušajā vasarā, es vēlreiz pārlasīju Bokačo "Dekameronu" un Dantes "Dievišķo komēdiju". Abos darbos ir huligānisms – izaicinājums sabiedrībai, valodai un varai," stāsta Bēķis.

Dante, izraidīts no Florences, savā poēmā smalki izsmēja tā laika ietekmīgos ļaudis, iepinot tos elles lokos. Bokačo rakstīja tautas valodā – toskāniešu dialektā –, radot pamatu mūsdienu itāļu literatūrai. Viņa darbs bija par mīlestību, viltību un sabiedrības kritiku – tematiem, kas ir aktuāli arī šodien.

Ar savu debijas darbu "Svētulis", Bēķis apzināti esot pārkāpis latviešu valodas normas, attēlojot cilvēka dabu un instinktus tik spilgti, ka tas izraisīja gan riebumu, gan sajūsmu.

"Mani sauca par sociālu fenomenu, nevis rakstnieku – bet tas ir kompliments. Ja darbs spēj radīt emocijas, tas ir dzīvs," pārliecināts ir Helmuts.

Tagad Helmuts Bēķis kopā ar Ritu Lasmani ir radījis epistulāru darbu "Kāds, ko es nepazīstu", kas tiks prezentēts 30. oktobrī kokteiļbārā "Zalktis". Tas ir literārs tandēms – sarakste, kas pārtop grāmatā. Latvijā šāds formāts ir retums, bet pasaulē to ir darījuši Gēte, Cicerons, Voltērs un Seneka.

"Manuprāt šis mūsu kopdarbs, līdzīgi kā "Dekamerons" un "Dievišķā komēdija", var kļūt par tiltu uz jaunu lapaspusi latviešu literatūrā. Rakstīt kopā ar Ritu bija kā izdzīvot sapni par dvēseles radinieci, kas patiesi gaida un liek gaidīt, jaucot robežas starp īsto un iespējamo. Un, lai kāda būtu mūsu vieta šajās literārajās klavierēs – es ticu, ka mēs turpināsim skanēt, kamēr vien būs iespēja," atzīst Helmuts.

Lasi arī:

Kopdarbu sarakstījuši divi, iespējams, skaļākie vārdi Latvijas erotiskajā literatūrā