Vasaras brīvlaiks ir iespēja bērniem atpūsties, būt kustībā un baudīt svaigu gaisu. Taču arvien biežāk vecāki saskaras ar izaicinājumu – kā bērnus motivēt pamest ekrānus un doties ārā? Psihoterapeite Diāna Zande uzsver: "Motivācija neveidojas no tukšiem vārdiem, bet gan no ikdienas piemēra un vides, ko paši radām."

Motivācija nesākas pusaudžu gados

"Mēs nevaram motivēt! Mēs varam sagādāt vidi un darīt to kopā ar bērnu, kad viņam ir divi, trīs vai četri gadi, kad viņš saka: "Mamm, iziesim ārā!", taču mēs parasti atbildam, ka mums nav laika. Tas viss sākas šajā brīdī!"

Zande uzsver, ka bērna pieredze ar iešanu ārā sāk veidoties jau agrā bērnībā. Ja šajos gados vecāki izvēlas palikt mājās vai atsakās no bērna iniciatīvas, nākotnē kļūst daudz grūtāk mainīt šos ieradumus.

"Ja mēs ar viņu ejam ārā, paspēlējamies, triecam ārā spēlēties ar brāļiem un māsām, ja mēs bērniem dodam to iespēju būt ārā, parādot, ka laukā ir forši, tad viņiem paaugoties un viedierīcēm uzliekot stingrus noteikumus, tas būs vienkāršāk."

Mazāk vārdu, vairāk rīcības

"16 gados mēs to vairs nevarēsim izdarīt, bet, kamēr vēl bērnam ir pirms pusaudžu vecums, mēs pilnīgi noteikti to varam darīt. Nedodam viņam šo vieglo risinājumu – tupēt viedierīcē, bet iedodam viņiem to risinājumu, kas mums pašiem ir grūts – iet ārā un ļaut piedzīvot, ka tas ir forši un ka tā ir laba lieta."

Diāna teic, ka svarīgākais ir darīt kopā. Ja vecāki iesaistās āra aktivitātēs, tās bērnam kļūst par dabisku dzīves daļu.

"Ja viņš ir iemācījies, ka braukt ar riteni, skrituļot un iet pastaigās ir forši, kad tas ir ielikts kā pieradums, tad arī pusaudžu gados, kad viņš teiks: "Es negribu iet ārā!", viņu daudz vieglāk varēs motivēt, jo viņam jau ir tā pieredze, ka tas ir jauki."

Pašu piemērs ir izšķirošs

"Bet, ja mēs kā vecāki jau no mazām dienām paši viņu esam pielikuši pie tām viedierīcēm, tad kāpēc gan, lai viņš pēkšņi četrpadsmit gados gribētu iet ārā? Mēs viņam paši iemācījām neiet ārā!"

Zande brīdina – ja paši vecāki visu brīvo laiku pavada pie ekrāniem, bērns mācās darīt to pašu.

"Ja mēs viņam nemācīsim, ka ir jālasa un nelasīsim paši, tad viņš nelasīs;

ja mēs paši dirnam viedierīcēs, tad arī bērns to darīs.

Ja mēs neesam viņam parādījuši, ka ārā iet ir forši, viņš to arī negribēs!

Ja mums mājās ir četrklasnieks, piektklasnieks, mēs vakarā mājās varam neskatīties televizoru, ziņas, neskrollēt internetu, bet gan iet ārā! Sāc darīt to, nevis mudini. Vienkārši saki – nāc, ejam!""

Un pat tad, ja bērns pretojas – arī tas ir normāli

Diāna aicina necensties nepārtraukti izdabāt bērniem: "Mums kā vecākiem nav jādabū, ka bērns ar sajūsmu iet laukā, mums ir jādabū tas, ka viņš vienkārši pieceļas un velkas mums līdzi, burkšķot un pukstot. Mums ir jādabū, ka viņš tā tīri tehniski kā tāda soma velkas mums līdzi. Ja mēs viņam nepadodamies, tad viņš pierod pie tā, ka, ja mamma saka, ka ejam vakara pastaigā, viņam nebūs atkāpes. Viņš pieradīs, ka tā ārā iešana ir ļoti forša."

Zande piedāvā arī praktisku risinājumu – sadarbību starp ģimenēm

Diāna kā labu variantu iesaka veidot pašpalīdzības nometnes, kā, piemēram, "Uz vienu nogali pie sevis paņemot radu vai draugu bērnus, un tad ļaujoties "apēšanai", aktīvi ko darot, nākamajā nedēļā mūsu draugi atpestīs mūs no mūsu eņģelīšiem. Mēs iegūstam vienu grūtu nedēļas nogali ar savējiem un citiem bērniem, bet pretī mēs arī dabūjam šo brīvību."

Noslēgumā psihoterapeite atgādina: "Teorētiski vien, cik labi ir staigāt pa svaigu gaisu, mēs bērniem neiemācīsim. Mēs viņiem to varam iemācīt tikai, ja paši noliekam viedierīces un ejam laukā."

Tā kā pienācis laiks nolikt telefonu, izslēgt televizoru un doties svaigā gaisā!

Lasi arī:

"Tas, kā Juris skatās uz mani…" Diāna Zande laj laimes asaras, runājot par attiecībām ar vīru

Diāna Zande dzīves skrējienā mieru rod starp hortenzijām, tomātiem un eksperimentiem dārzā