Kļūdas, kuras nepieļaut vecāku un pusaudžu attiecībās

Durvis aizcērtas ar blīkšķi, un aiz tām
paliek dusmīgs, klusējošs pusaudzis. “Atkal viņš ignorē!” varētu nodomāt kāds
vecāks. Bet vai vienmēr dusmas, klusēšana vai izaicinoša attieksme nozīmē
vienkārši “negribu”, “neinteresē” vai “atstāj mani mierā”? Ne vienmēr. Dažreiz
tas skaļais “nē” ir klusa vēlme pēc sapratnes, pieņemšanas un tuvuma. 
 
Pusaudža uzvedība ir kā leduskalns – redzams ir tikai mazs gabaliņš, bet apakšā
slēpjas vesela pasaule. Tajā brīdī, kad pusaudzis paceļ balsi, aizcērt durvis
vai atsakās runāt, iespējams, viņš patiesībā mēģina pateikt: “Es pats
nesaprotu, kas ar mani notiek. Palīdzi man.” <h3>Kad vārdi klusē, uzvedība runā </h3>Pusaudžu gadi ir kā emocionāls virpulis. Hormoni maina ķermeni, smadzenes
pārbūvējas, un vienlaikus pieaug vajadzība pēc neatkarības. Viss notiek reizē –
gan vēlme būt pieaugušam, gan bailes no atbildības. Nav brīnums, ka pusaudža
uzvedība dažkārt šķiet nesaprotama, pretrunīga vai pat sāpīga. 
 
Vecākiem šajos brīžos ir jāmēģina kļūt par tulkiem – nevis tulkot vārdus, bet
emocijas. Piemēram, niknums var slēpties aiz aizvainojuma, bet aiz aizvainojuma
– vientulība vai sajūta, ka neviens nesaprot. Kad pusaudzis saka “atstāj mani
mierā”, iespējams, viņš patiesībā grib, lai kāds tomēr paliek un klusumā pasēž
blakus. 
 
Tieši tāpēc emocionālā inteliģence – spēja sajust, atpazīt un nosaukt emocijas
– ir īpaši nozīmīga. Jo vairāk pieaugušie trenē sevī šo spēju, jo labāk viņi
spēj nolasīt smalkos signālus pusaudža uzvedībā. <h3>Empātija – tilts starp divām pasaulēm </h3>Empātija nav tikai līdzjūtība. Tā ir prasme iekāpt otra cilvēka kurpēs – pat ja
tās ir smagas, dubļainas vai šobrīd vispār šķiet nepieņemamas. Empātiska pieeja
nozīmē nevis tūlītēju problēmu risinājumu piedāvāšanu, bet gan spēju būt
klātesošam. Vienkārši būt līdzās, nebaidoties no emocijām, necenšoties visu
kontrolēt. 
 
Kad pieaugušais neatsaucas ar dusmām uz dusmām, bet spēj palikt mierīgs un
atvērts, pusaudzis sajūt drošību. Tas ļauj viņam pakāpeniski atvērties, parādīt
vairāk no savas “zemūdens pasaules”. Un tas jau ir ceļš uz tuvību – uz
uzticību, kas nenāk viegli, bet ir dziļi dziedinoša. 
 
Bieži vien pusaudzis pats nespēj pateikt: “Man ir bail,” “Es jūtos
nepietiekams,” vai “Es ilgojos pēc tuvības.” Tā vietā nāk ironija, acis
rullējas vai skan sarkastiski komentāri. Ja vecāks šajos brīžos spēj
paskatīties dziļāk, viņš var pamanīt – šī uzvedība nav noraidījums, bet gan
aizsargmehānisms. <h3>Iekšējās vajadzības, kas meklē ceļu ārā </h3>Ikvienam cilvēkam ir vajadzība pēc pieņemšanas, drošības un piederības sajūtas.
Pusaudzim šīs vajadzības kļūst vēl asākas, jo viņš atrodas pārmaiņu epicentrā.
Viņš vairs nav bērns, bet vēl arī ne pieaugušais. Viņš grib piederēt vienaudžu
grupai, bet arī būt individuāls. Viņš alkst pēc brīvības, bet tajā pašā laikā
pēc robežām, kas dod drošību. 
 
Tāpēc aiz noraidošas uzvedības var slēpties vēlme, lai kāds pamanītu: “Man ir
grūti. Es nezinu, kā tikt galā.” Un bieži vien pietiek ar vienu klātbūtnes
mirkli, vienu teikumu bez nosodījuma, lai šis “nē” sāktu mainīties par “varbūt
tomēr...”. 
 
Vecākiem un tuvajiem cilvēkiem nav jābūt perfektiem psihologiem. Pietiek ar
vēlmi saprast. Ar sirsnīgu klātbūtni, pacietību un spēju redzēt ne tikai
uzvedību, bet arī to, kas aiz tās slēpjas. <h3>Tuvība sākas ar ieklausīšanos </h3>Kad pusaudža “nē” tiek sadzirdēts nevis kā durvju aizciršana, bet kā iespējams
kliedziens pēc palīdzības, veidojas jauna izpratne. Tuvība rodas nevis tajos
brīžos, kad viss ir gludi un viegli, bet tieši tad, kad ir visgrūtāk. Kad
neskatoties uz “ej prom”, kāds paliek. Kad, redzot dusmas, kāds ieraudzī brūci. 
 
Pusaudža uzvedība ir kā karte – ne vienmēr viegli lasāma, bet, ja ir vēlme, to
var iemācīties. Un tad, soli pa solim, šis ceļš var aizvest pie dziļākas
sapratnes, tuvības un miera abu pusēs. <a target="_blank" href="https://play.1188.lv/pasmaju-tv-sovi/maminu-klubs-24/santa_didzus_un_diana_zande_atbild_vai_viegli_but_pusaudza_mammai-639546/">Santa Didžus un Diāna Zande atbild, vai viegli būt pusaudža mammai</a> <a target="_blank" href="https://play.1188.lv/pasmaju-tv-sovi/maminu-klubs-24/kludas_kuras_nepielaut_vecaku_un_pusaudzu_attiecibas-462558/">Kļūdas, kuras nepieļaut vecāku un pusaudžu attiecībās</a>

pusaudži

Domas

Durvis aizcērtas ar blīkšķi, un aiz tām paliek dusmīgs, klusējošs pusaudzis. “Atkal viņš ignorē!” varētu nodomāt kāds vecāks. Bet vai vienmēr dusmas, klusēšana vai izaicinoša attieksme nozīmē vienkārši “negribu”, “neinteresē”...

Kad “nē” patiesībā nozīmē “palīdzi man”?

Laima Bērziņa

Tev varētu patikt

Ielādējam...

Ielādējam...