<p>Sveces ir tik brīnumainas, vilinošas un noslēpumainas –
gluži kā cilvēki. Tās spēj vienlaicīgi būt nepieciešamas, dodot gaismu un
siltumu, bet tai pat laikā var būt bīstamas. Arī cilvēks ir tāds pats. Ar savu
mīlestību tas var sasildīt un sniegt otram gaismu, bet ar naidu spēj iznīcināt.
Un tieši tāpat kā svece, ar laiku cilvēks izdziest.</p>

<h2>Sveces – cilvēka mūžs</h2>

<p>Sveces tika radītas, lai dotu ne tikai gaismu, bet arī
siltumu. Cilvēks piedzimst sirdī tīrs. Gluži kā spilgta liesmas gaisma mazs
cilvēks, ienākot pasaulē, izgaismo visu apkārtni. Prieks, ko rada
jaundzimušais, apspīd pat tumšākos kaktus. Bērna smiekli sasilda apkārtni kā
nekas cits! Ar laiku bērns aug un jau no pirmā piedzimšanas brīža laiks viņa
mūžā tiek atskaitīts. Tieši tāpat ir ar sveci – kopš tā tiek aizdegta, tā sāk
pamazām izdegt.</p>

<p>Ar laiku cilvēkbērns aug un spilgtā liesmiņa nonāk dažādos
apstākļos. Kādam liesmiņa deg koši un kvēli, citam tā tiek caurvējā un sprakšķ,
vēl kādam tā mēdz nodzist pirms laika. Mēs nekad nezinām, kad nodzisīs mūsu
liesmiņa, bet apzināmies, ka cilvēka mūžs gluži kā svece pamazām izdeg. </p>

<p>Kad nodziest svecīte mūsos, to aizdedz par mums citi. Tieši
šajos brīžos tas ir svētīgi un piepildīti. Sirdī ataust atmiņas, mīlestība vēl
joprojām dzīvo mūsos, un sveces liesmiņa kā karsts pavediens savieno dzīvo un
mirušo pasauli. Jo īpaši Svecīšu vakarā, kad, paši neapzinoties, ka dzīvojam
gluži vai sveces dzīvi, ar to pieminam aizgājējus. </p>

<p>Tas, vai šādā veidā mēs cenšamies saskatīt un sajust
aizgājēja dvēseli, paliek katra paša ziņā un sajūtās, tomēr ja ne aizgājējam,
tad paša sirdsmieram ir nepieciešams pieminēt, atcerēties un izdzīvot atmiņas
no jauna un jauna. </p>

<h2>Sāpju ceļš -caurvējš</h2>

<p>Kopš ziņas par tuva cilvēka došanos viņsaulē, mūsu dzīvē
ielaužas sāpe. Sāpe ir gluži kā caurvējš, ja ilgstoši stāv tajā, cilvēks var
saslimt. Un gluži kā daudzas sveces caurvējā, visas liesmas tiek plandītas
bērēs. Šī sāpe slāpē mūsu iekšējo sveces liesmiņu, tomēr, roku rokā tā ir
jāpavada un jāatlaiž. Tas gan, protams, nenotiek uzreiz, tomēr jāsaprot, ka
dzīves ceļš visiem ir viens, atšķiras tikai līkloči un krustojumi, tomēr visi
ceļi dzīvē sākas vienādi un arī sasniedz vienu galamērķi. Īpaši par savu dzīvi
aizdomājamies, pavadot klusumā un mierā cilvēku pa viņa pēdējo taku, kas
noklāta ar egļu zariem. Un šis ir īstais sāpes atlaišanas brīdis. Sāpe gan kādu
laiku mēģina pūst mūsu liesmiņu, tomēr nedrīkst tai paļauties, un labākais
veids, kā to darīt, ir priecāties par skaistām atmiņām, nevis ieciklēties uz
caurvēju.</p>

"Karāls Plus" SIA, apbedīšanas pakalpojumi

"Karāls Plus" SIA

"Karāls Plus" SIA apbedīšanas birojs un kremācijas pakalpojumi

Bēres

Domas

Sveces ir tik brīnumainas, vilinošas un noslēpumainas – gluži kā cilvēki. Tās spēj vienlaicīgi būt nepieciešamas, dodot gaismu un siltumu, bet tai pat laikā var būt bīstamas. Arī cilvēks ir...

Kāpēc cilvēku var pielīdzināt svecei?

Tev varētu patikt

Ielādējam...

Ielādējam...

Kāpēc cilvēku var pielīdzināt svecei?

Raksts tapis sadarbībā ar

Raksts tapis sadarbībā ar

Tev varētu patikt

Ielādējam...

Ielādējam...