Toksiskas attiecības psiholoģijā tiek definētas kā attiecības, kurās viens vai abi partneri ilgstoši un atkārtoti ievaino otru emocionāli, psiholoģiski vai fiziski, graujot personas emocionālo līdzsvaru, pašcieņu un identitātes izjūtu. Atšķirībā no veselīgām attiecībām, kas balstītas uz savstarpēju cieņu, emocionālu drošību un abpusēju izaugsmi, toksiskās attiecībās dominē kontrole, nedrošība, manipulācija un cieņas trūkums. Diemžēl mūsdienās tas nav nekāds retums, daudzi pāri to ir pieņēmuši par savu ikdienu un normu, nemaz nenojaušot, kā ir būt veselīgās attiecībās. Kā atpazīt signālus, kas liecina, ka esi nonācis toksiskā attiecību modelī, un ko darīt, lai no tā izkļūtu?

Līdzatkarīgas un toksiskas attiecības nav viens un tas pats, taču tās bieži savstarpēji pārklājas un viena otru pastiprina. Toksiskas attiecības raksturo uzvedība, kurā regulāri notiek manipulācija, kontrole, cieņas trūkums, un viens vai abi partneri vaino, sāpina viens otru. Savukārt, līdzatkarība ir psiholoģisks stāvoklis, kur cilvēks upurē savas vajadzības, nespēj uzstādīt un/vai noturēt robežas un jūtas atbildīgs par otra emocijām, bieži pakļaujas "mīļā miera labad". Šāda dinamika biežāk attīstās cilvēkiem, kuri bērnībā pieredzējuši nosacījumu mīlestību – "ja Tu darīsi tā, kā es saku, tad būsi mīļš, bet ja nedarīsi man pa prātam, saņemsi sodu." Līdzatkarīgi cilvēki mēdz iesaistīties toksiskās attiecībās, jo uzskata, ka ciešanas ir mīlestības daļa un viņu klātbūtne var "izglābt" otru. Piemēram, viņš manipulē un pārkāpj robežas, bet viņa paliek, jo tic, ka tieši viņas lielā mīlestība partnera uzvedību izmainīs. Tādējādi līdzatkarība uztur toksisku modeli dzīvu, un atveseļošanās prasa darbu ar robežām, pašvērtību un spēju nošķirt mīlestību no upurēšanās. Svarīgi atzīmēt, ka attiecības, arī līdzatkarīgas un/vai toksiskas, veido divi, jo arī palikt šādās attiecības ir izvēle.

Šādas attiecības bieži vien neveidojas pēkšņi – tās attīstās pakāpeniski un kļūst par normu jeb saucamo komforta zonu.

Termins komforta zona ikdienas valodā bieži tiek saprasts kā psiholoģiski droša, un patīkama telpa, kur indivīds jūtas labi un ir pasargāts no stresa vai pārmaiņām. Taču komforta zona nenozīmē obligāti pozitīvu vai veselīgu vidi – tā vienkārši apzīmē ierastu stāvokli, kurā cilvēks jūtas paredzami, un tāpēc – šķietami droši, pat ja šis stāvoklis ir destruktīvs vai "toksisks". Tā ir vide pie kuras esam pieraduši. Līdzīgi kā zivs, kura ilgstoši dzīvojusi piesārņotā ūdenī – pārliekot to tīrā ūdenī, tā nespēj pielāgoties un var iet bojā, bet atgriežoties piesārņotajā vidē, tā atkal jūtas labi. Ar attiecībām dažkārt ir līdzīgi – tik ļoti pierodam pie noteikta attiecību modeļa, ka pat atbrīvojoties no šādām attiecībām, pēc laika sākam meklēt partneri, ar kuru iespējams atkārtot šo ierasto scenāriju – attiecību modeli. Varbūt tieši tāpēc tik bieži sastopami tādi tredi vai tvīti kā "visi vīrieši ir vienādi" vai "visām sievietēm vajag tikai naudu"! Vai tiešām visi un visām?

Toksiskas attiecības bieži ieņem komforta zonas vietu, jo tajās eksistē paredzams diskomforts – nekas nav tik droši kā apziņa, ka rīt būs tieši tāpat – tas ir pazīstams, pierasts un līdz ar to mazāk biedējošs nekā nezināmais ārpus tieši šādām ("toksiskām") attiecībām. Cilvēki, kas gadiem dzīvo attiecībās, kurās tiek piedzīvota emocionāla vardarbība, bieži sevi mierina ar tādām frāzēm, kā "man viss riebjas, bet es zinu, ka nekur jau nebūs labāk, citi taču var būt vēl sliktāki", "labāk palikt šeit, nav jau nemaz tik traki", "ja es vairs nevienu citu neatradīšu?", "kur es likšos ar 2 maziem bērniem", "ir jau arī labi brīži" utt. Un šī ir lieliska augsne manipulācijai, jo “kam Tu vēl būsi vajadzīga ar 2 bērniem?”

Saucamais emocionālās stagnācijas cikls: lai arī attiecības izraisa trauksmi, zemu pašvērtību un nedrošību, tās tiek uztvertas kā drošākas nekā pārmaiņas. Šo fenomenu var salīdzināt ar situācijām, kad indivīdi saglabā piederību destruktīviem darba kolektīviem, kas izraisa psiholoģisku spriedzi, nevis tādēļ, ka šī vide būtu labvēlīga, bet gan tāpēc, ka tā ir pazīstama un psiholoģiski paredzama. Vienkāršoti – es neeju prom no darba, kurš man riebjās, jo citur, iespējams, būs vēl sliktāk! Šāda komforta zona toksiskās attiecībās bieži tiek uzturēta caur ieradumu, identitātes saplūšanu ar attiecībām un bailēm no pārmaiņām. Kad persona gadiem ilgi pielāgojas otra garastāvokļa svārstībām, rīcībai vai manipulācijām, rodas psiholoģiska inerce. Katrs mēģinājums aiziet vai tikai doma vien tiek apšaubīta ar iekšēju dialogu: "ja nu… varbūt tās ir tikai manas iedomas….". Šo psiholoģisko mehānismu pastiprina arī bērnībā iemācītie modeļi – ja indivīds uzauga vidē, kur partnerattiecības bija saistītas ar bailēm, kritiku, pārmetumiem, tad toksiskās attiecības pieaugušā vecumā var būt vienīgais man zināmais attiecību modelis.

Pētījumos konstatēts, ka traumatizēti indivīdi biežāk izvēlas pazīstamus, kaut arī disfunkcionālus uzvedības un attiecību modeļus, nevis riskē ar nezināmo vai brīvību, kas subjektīvi var tikt uztverta kā nedroša. Tieši tāpēc toksiskas attiecības bieži tiek uzturētas nevis mīlestības, bet paredzamības un adaptētas lojalitātes vārdā. Komforta zona nav tas pats, kas labklājība – tā ir drošības ilūzija, kurā cilvēks var ilgstoši eksistēt pat tad, ja tiek emocionāli vai psiholoģiski spīdzināts. Tāpēc viens no svarīgākajiem psiholoģiskās izaugsmes soļiem ir apzināta iziešana no šīs zonas, pat ja tas nozīmē risku, nenoteiktību vai konfrontāciju ar sāpēm. Jo tikai ārpus šīs iluzorās drošības zonas var sākties atveseļošanās un psiholoģiskā autonomija.

Toksiskas attiecības sākumā var šķist emocionāli intensīvas, aizrautīgas vai pat "īpašas",

taču ar laiku parādās kontrolējoši elementi, kas tiek normalizēti. Piemēram, partneris var sākt ar frāzēm “neviens cits nekad par tevi tā nerūpēsies” vai “man nepatīk tas puisis, ar kuru tu runā darbā”, kas vēlāk var pāraugt regulārā īsziņu pārbaudē, greizsirdībā par draudzenēm vai nosodījumā par jebkādām darbībām, pat apģērba izvēli. Emocionāli toksiskās attiecībās prasti regulāri tiek pausta kritika: "Tu neko nevari izdarīt normāli", "Tu pat to nevari...".

Attiecības var būt arī pasīvi agresīvas: "Nu dari kā gribi, kā vienmēr..." vai emocionāla distancēšanās pēc konflikta, ja netiek sasniegts vēlamais rezultāts. Arī joki par partnera izskatu vai ieradumiem bieži maskē vērtējumu un noniecinājumu. Toksiskās attiecībās raksturīga ir ne tikai atklāta, bet arī smalka, intelektuāla pakļaušana, kas nereti tiek maskēta kā rūpes vai "loģiska argumentācija". Šāda pakļaušana var izpausties kā: "Tu jau tik un tā nesaproti, es Tev paskaidrošu, kā ir pareizi"; "Dari kā gribi, bet nesūdzies un neskrien pie manis, kad viss atkal saies šķērsām" ; "Mēs taču vienojāmies, Tu zini, ka tas nav pieņemams" ; "Es tikai gribu, lai Tev ir labāk, man no malas labāk redzams"; "Tu pārāk emocionāli uz visu reaģē", "Tu atkal dramatizē" vai "Tas taču nebija tik traki ".

Šāda veida pakļaušanā netiek pacelta balss, bet lēnām tiek salauzta partnera pašcieņa un uzticēšanās sev. Otrs partneris lēnām atsakās no sava redzējuma, viedokļa vai vajadzībām, jo "tas taču nav tik svarīgi", "viņš jau grib tikai labu", "labāk piekāpties, nevis strīdēties", “viņam tiešam ir taisnība, ko tad es”.

Lai saprastu, vai Tavas attiecības ir toksiskas,

svarīgi ir ieklausīties ne tikai savās domās, bet sajūtās,

jo cilvēki toksiskās attiecībās bieži sāk justies slikti vēl pirms spēj precīzi noformulēt, kas tieši nav kārtībā. Ja Tu pārāk bieži jūties vainīgs, ka neesi pietiekami labs partneris, ja regulāri piedzīvo trauksmi pirms sarunām vai konflikta situācijām, ja Tev rodas sajūta, ka esi pārāk emocionāls, prasīgs vai mazsvarīgs, ja zūd ticība sev un savai uztverei, un Tu jūti, ka esi pazaudējis savu balsi, vēlmes un vajadzības, šīs sajūtas var liecināt par destruktīviem attiecību modeļiem.

Godīgi uzdod sev jautājumus: vai Tu labāk klusē, nekā pasaki, ko domā? Vai izvairies no sarunu tēmām, tāpēc ka baidies no partnera reakcijas? Vai esi pārtraucis darīt to, kas Tev sagādā prieku, tikai tāpēc, ka partneris to uzspiež? Vai nemitīgi taisnojies? Šīm pazīmēm pievienojas arī smalkāki "mazie signāli": sarkasms, kas liek Tev justies slikti, emocionāla vainas iedzīšana, ilgstoša ignorēšana pēc strīdiem, regulāra kritika, arī par sīkumiem, manipulācija ar nožēlu vai draudiem, kā arī fakts, ka lēmumus nepieņemat kopā, bet viens partneris vienmēr "zina labāk". Ja šie "simptomi" atkārtojas, ir pamats domāt, ka attiecības var būt toksiskas, un ir vērts sākt apzinātu refleksiju par to, kas Tevi šajās attiecībās notur, un kas Tev liek justies slikti.

Attiecībām vajadzētu būt veselīgām, savstarpēji atbalstošām un izaugsmi veicinošām. Ja tajās dominē manipulācija, bailes un emocionāla izsīkšana, tās pārstāj attīstīties. Lai cik izaicinoši tas būtu, ieklausīšanās sevī un apzinātība ir pirmais solis uz spēju cienīt savas izvēles un sākt pieņemt atbildīgus lēmumus. Veselīgas attiecības raksturo savstarpēja cieņa un līdzatbildība, kur abi partneri tiek uztverti kā līdzvērtīgi, viņu viedokļi tiek uzklausīti, neviens netiek stādīts augstāk, un komunikācija ir atklāta un godīga – cilvēki spēj runāt par savām vajadzībām, bailēm un sajūtām bez nosodījuma. Emocionālā drošība ļauj būt ievainojamam, nebaidoties, ka šī atklātība tiks izmantota pret tevi, bet skaidras un abpusēji cienītas robežas nodrošina to, ka katram ir sava telpa, laiks un neatkarība. Veselīgās attiecībās ir līdzsvars arī ieguldījumā – abi partneri ieguldās emocionāli, laika un praktiskā līmenī, izjūtot kopēju atbildību par attiecību kvalitāti – par ko ir savstarpēja vienošanās jeb attiecību līgums. Tajās ir vieta personīgai izaugsmei – partneri viens otru atbalsta mērķu sasniegšanā un individuālajā attīstībā, nevis ierobežo vai kavē. Kopā būšana šādās attiecībās nav pienākums vai rutīna, bet patiesi droša un atbalstoša savienība.

Veselīgās attiecībās cilvēks drīkst būt viņš pats, viņam nav jāpierāda sava vērtība, viņā ieklausās, viņu atbalsta un ciena, nevis kontrolē, un viņš var augt, nevis sarauties.