Magones lauku sētā ballīte uzņem apgriezienus un vēstuļdraugs Andris, pavelkot Magoni nost no ciemiņu acīm, nolēmis riskēt un bildināt Magoni jau pirmā randiņa izskaņā.
"No sākta gala tu man ļoti iepatikies un šinī randiņā es sapratu, ka tu esi vienkārši fantastiska sieviete. Es apzinos, ka es vienkārši nepavilktu četrus bērnus un to, visticamāk, arī nevarēšu pavilkt, bet es kā profesionāls vecpuisis par sevi 100% māku parūpēties. Es patiesībā runāju tīri nopietni. Es ilgus gadus meklēju sievieti, kura man tiešām ļoti patiktu, ar kuru es justos spārnots, un es tevi satiku!"
Magonei jaunā pielūdzēja bildinājums izsauc virkni emociju, taču jau pēc īsa brīža viņa sniedz atbildi:
"Es domāju, ka šodien nav īstā diena kad gredzenu pieņemt, ne arī tev dāvināt, jo mēs esam sveši un es negribētu, ka tu ieguldi tik daudz sava, varbūt kas tev ir vairāk vajadzīgs kaut kur citur, vai nu mazums, vasarā satiec vēl kaut ko "krutāku", ja. Es jau teicu, ja būs cilvēks, kas grib iet, man ir pienākums arī pret viņu, tāpat kā pret tevi, atbildēt uz viņa aicinājumu un pavadīt vismaz vienu dienu kopā."
Pats Andris atzīst, ka iekšēji jau šaubījies par bildinājuma iznākumu, bet tomēr sirds likusi riskēt:
"Es viņu bildināju tāpēc, ka viņai ir nenormāli daudz plusu. Viņai plusu ir vairāk nekā mīnusu un tas ir ļoti daudz, jo pārsvarā cilvēkiem ir vairāk mīnusu nekā plusu, bet viņai plusus es saskatīju vairāk. Un zinu, es pats jau iekšā jutu, ka nevajag to darīt, ka tas ir pilnīgi garām, bet iekšējā balss teica:"davaj, tomēr pamēģini!"... un tomēr pamēģināju. Es biju gaidījis, ka es būšu vairāk vīlies. Zināmā mērā man viena balss galvā saka, ka ļoti labi, ka pateica nē, jo tas nozīmētu, ka es uzņemos atbildību par šito."
Vairāk skaties: