Mūziķis Markus Riva (īstajā vārdā Miķelis Ļaksa) sniedzis ļoti atklātu interviju žurnālam "Ieva", ļaujot tuvāk ieskatīties savā privātajā dzīvē, par kuru nelabprāt runā.
Viņam bijuši vien deviņi mēneši, kad tētis nomira no leikēmijas. Mamma vēlāk apprecējās otrreiz, lai gan attiecības ar patēvu bijušas labas, viņš neslēpj, ka tas nav gluži tāpat pat kā dzīvot ar bioloģisko tēvu.
"Attiecības ar patēvu bija labas, bet tik un tā ne tādas, kādas redzēju citiem bērniem, kaut vai manam jaunākajam brālim ar savu tēti, manu patēvu. Nejutos brīvs ieritināties patēva rokās, emocionālās tuvības īsti nebija, lai gan saprotu, ka viņš mīlēja mani un es viņu. Bet man bija vectēvs, kas mācīja makšķerēt, braukt ar traktoru. Bija gan jāpiedalās talkās, gan govis jāgana. To daudzi nezina, domā, ka esmu tāds saldais puisis no Rīgas, bet patiesībā labi zinu, ko nozīmē krāmēt malku, kaplēt laukus un ganīt govis."
Arī mamma pirms vairākiem gadiem aizgāja mūžībā ar onkoloģisku slimību.
Ko vīrietim vecumā ap trīsdesmit nozīmē zaudēt mammu, kad jau esi zaudējis tēvu?
"Tā bija kā zemestrīce, kam seko cunami un nogāž no kājām. Mamma aizgāja 2017. gadā, bet to, ka viņa ir slima, sapratām 2015. gada rudenī. Tikko bija beidzies šovs "Gribu pie Meladzes", kurā piedalījos, bija atvērušās jaunas durvis, sāku bieži braukt uz Kijivu, strādāt pie videoklipiem. Tas bija izrāviens, par ko kā mākslinieks biju sapņojis.
Atceros, bija liels koncerts Rīgā, ieradās visa ģimene, atbrauca opis no Valmieras, visi mani svarīgākie cilvēki. Koncerts bija piektdienā, pirmdien aizbraucu pie mammas, viņa teica, ka apslimusi, bet jau sapratu, ka ir kas nopietnāks. Viņa ilgi baidījās mums teikt, bet, kad pateica, slimība jau bija 3. stadijā. Atceros brīdi Maskavā: jau esmu smokingā, lai ietu uz pasākumu, pirms došanās sazvanos ar ārstu, un viņš saka: neko vairs nevar izdarīt, palikuši daži mēneši.
Biju šokēts, apstulbis, bet man ir jāiet uz skatuves... Tajā vakarā saņēmu balvu nominācijā "Gada izrāviens", un tas bija milzīgs kontrasts - ir panākumi karjerā, bet privāti ir tik briesmīgs trieciens...
Nākamajā vasarā mammas veselība uzlabojās, viņa izgāja ķīmijterapijas kursu, gribas teikt - viņai vēl bija skaista vasara. Man būtu gribējies tajā vasarā būt daudz vairāk klāt, nevis bēgt prom no savām emocijām. Absolūti nevarēju pieņemt to, ka viņa ir slima.
Vēl trīs nedēļas pirms mammas aiziešanas piedalījos "Supernovas" atlasē, centos sev un citiem kaut ko pierādīt, bet pēc trim nedēļām - viņas vairs nav... Atceros to rītu, kad sēdēju Miera ielas kafejnīcā un brālis atsūtīja ziņu, ka mamma ir mirusi.
Šoks. Un tad man sāka nākt īstās emocijas: biju dusmīgs uz sevi, jo tu jau zini, ka tāda diena vecākiem pienāks jebkurā gadījumā, vai cilvēks ir slims vai nav, bet tomēr ceri, ka mamma būs dzīva līdz astoņdesmit, deviņdesmit gadiem... Viņa aizgāja 59 gadu vecumā. Iekšēji nomainās liela daļa tavas pasaules,
vairs nav tēva, ne arī mātes, un tu esi viens. Jā, ir brālis, draugi, citi no ģimenes, bet vecāku un bērnu maģija ir unikāla, un to nekas nevar aizvietot.
Vairs nav svarīgi, ka viņa bija stingra vai pārāk prasīga, bet viņa bija vistuvākais cilvēks. Joprojām jūtu viņas klātbūtni, pēdējo pāris nedēļu laikā it īpaši, gandrīz fizisku klātbūtni. Tā ir mistērija."
Vairāk lasiet izdevuma "Ieva" 19. februāra numurā!
markusriva/Instagram