Līdz 2019. gadam Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likums noteica, ka nodokļa maksātājam, kurš taksācijas gadā guvis ar nodokli neapliekamos ienākumus, kuru kopējā summa pārsniedz 4000 eiro, ir pienākums Valsts ieņēmumu dienestam (VID) iesniegt gada ienākumu deklarāciju. Savukārt no 2019. gada 1. janvāra pienākums deklarēt gadā gūtos neapliekamos ienākumus ir tikai tad, ja tie pārsniedz 10000 eiro apmēru.
Ar pilnu neapliekamo ienākumu sarakstu iepazīties iespējams šeit.
Tomēr viss nav tik viennozīmīgi. No vienas puses, jaunie nosacījumi ir ļoti izdevīgi un samazina administratīvo slogu. No otras puses – nedeklarēti ienākumi var raisīt jautājumus no VID, tāpēc jābūt sagatavotam pamatojumam.
Jau kopš pagājušā gada saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 22. pantu kredītiestādes informē VID par fiziskajām personām, kuru kontos iepriekšējā gada kopējā debeta vai kredīta apgrozījuma summa vienas kredītiestādes ietvaros ir 15000 eiro vai vairāk un ienākumu apjoms varētu būt pārsniedzis deklarēto. Var rasties situācija, ka, piemēram, no personīgās automašīnas pārdošanas gūti ienākumi 9000 eiro apmērā, kas kvalificējami kā neapliekamais ienākums un pēc būtības personai nav pienākuma deklarēt šos ienākumus. Tomēr, ja šī summa gūta, piemēram, līdzās ienākumiem no darba algas un līdz ar to kopējā summa kredītiestādē pārsniedz 15000 eiro, tas var raisīt jautājumus no VID un būs nepieciešams pamatojums par šo visai ievērojamo starpību.
VID rīcībā nonāk informācija par kontu atlikumu iepriekšējā kalendārā gada beigās, kā arī kopējais debeta un kopējais kredīta apgrozījums, bet ne konkrētu darījumu informācija. Nesakritību starp faktiskajiem un deklarētajiem ienākumiem, kas šādos gadījumos var veidoties, jāprot izskaidrot un pamatot. Līdz ar to lēmums – deklarēt vai nedeklarēt – rūpīgi jāizvērtē. It īpaši, ja gada ienākumi no darba algas ir mazā apmērā vai, iespējams, tādu vispār nav, bet ir saņemti neapliekamie ienākumi apmērā, kurus likums ļauj nedeklarēt, jo nesasniedz 10000 eiro apmēru.