Šī gada pirmais mēnesis ir mazliet pāri pusei, bet uz
Latvijas ceļiem jau ir septiņi bojāgājušie. Septiņi! Ja šo “tempu” vienkārši
matemātiski izstiepj līdz gada beigām, nonākam pie aptuveni 150 bojāgājušajiem
un jauna antirekorda. Tas ir kā skriet maratonu ar skaidru apziņu, ka finišā
mūs sagaida nevis medaļa, bet melna lente. Un tas notiek par spīti tam, ka
gadiem ilgi tiek atkārtots – smago ceļu satiksmes negadījumu un bojāgājušo
skaits ir jāsamazina par katru cenu, viedokli pauž Latvijas Transportlīdzekļu
apdrošinātāju biroja valdes priekšsēdētājs Jānis Abāšins.

Uz papīra mērķi ir pareizi, un arī atbildīgie dienesti nav
sēdējuši rokas klēpī salikuši. Satiksme tiek “nomierināta”, uz ceļiem parādās
stabiņi, tiek uzstādīti jauni fotoradari, ieviesti vidējā ātruma kontroles
posmi. Infrastruktūra tiek labota, uzlabota un pārbūvēta. Taču sajūta ir
paradoksāla – jo vairāk darām, jo šķietami sliktāks rezultāts. Varbūt problēma
ir tajā, ka mēs nepārtraukti cīnāmies ar sekām, bet izvairāmies paskatīties
cēlonim acīs?

Ja ārzemēs, pie līdzīgiem ceļiem, automašīnām un
laikapstākļiem, šādi traki skaitļi nav norma, tad nav pamata tiem būt par normu
arī pie mums. Tas nozīmē, ka vaina nav tikai infrastruktūrā, bet tā ir mūsu
pašu attieksmē pret ceļu, pret otru cilvēku un pret atbildību, kas sākas brīdī,
kad roka pieskaras aizdedzes slēdzim.

2023. gadā tika veikta tiešsaistes ceļu satiksmes dalībnieku
attieksmes aptauja <a target="_blank" href="https://www.esranet.eu/en/publications/esra3-publications/%23esra3_methodology_report">ESRA
(E-Survey of Road Users’ Attitudes)</a>, kurā tika apkopoti statistikas dati 39
valstīs. Aptaujā piedalījās vairāk nekā 42 000 satiksmes dalībnieku no
Latvijas. Jau tolaik galvenie iegūtie dati no šī pētījuma bija biedējoši,
tostarp 72% aptaujāto no Latvijas atzina, ka pēdējo 30 dienu laikā ir pārkāpuši
atļauto braukšanas ātrumu, braucot pa automaģistrālēm. Eiropā šis rādītājs ir
50% autovadītāju. Tāpat 16,5% Latvijas autovadītāju uzskatīja, ka ir pieņemami
ikdienā braukt ātrāk par atļauto ātrumu. Un šie pētījuma rezultāti lieliski
redzami arī praksē. Pie fotoradara bremzējam, bet tiklīdz tas paliek aiz
muguras – gāze grīdā. Dati to apstiprina, proti, ātruma mērījumi rāda krasas
svārstības tieši radaru tuvumā – nevis vienmērīgu, drošu braukšanu, bet
teatrālu noteikumu ievērošanu “kameras dēļ”. Noteikumi daudziem nav vērtība,
tie ir šķērslis. Ja var apiet – apejam!

Vienlaikus pastāv svēta pārliecība, ka uz ceļa vainīgi ir
visi citi. Dienesti, slikts ceļš, stabiņi, radari, laikapstākļi, citi
autovadītāji. Tikai ne pats, jo es vienmēr braucu pareizi, bet “vide mani
piespieda rīkoties neatbilstoši noteikumiem”. Piespieda steidzināt, piespieda
nepiesprādzēties, piespieda agresīvi manevrēt, piespieda rakstīt telefonā. Tā
ir ērta domāšana – tā atbrīvo no atbildības. Un te nonākam pie nepatīkama, bet,
iespējams, godīga secinājuma. Varbūt dienesti infrastruktūru var uzlabot līdz
nelabumam, bet kamēr mūsu pašu ikdienas rīcībā turpinās ieslēgties “instinktu
režīms” - izbraukt pirmajam, izspraukties, pasteigties - rezultāta nebūs?

Dažreiz šķiet, ka mūsos joprojām dzīvo mantojums no laikiem,
kurā izcīnīt sev priekšrocības par katru cenu bija normāla izdzīvošanas
stratēģija – ja neizgrūdīsi no rindas citus, pats netiksi pie deficītās vārītās
desas vai dienvidslāvu zābakiem. Individuālais labums vienmēr svarīgāks par
kolektīvo drošību. Un uz ceļa tas izpaužas ļoti vienkārši: “man šodien
jāsteidzas”, “tikai šoreiz”, “te jau neviens neredz”. Un šie “tikai” sakrājas
statistikā, kur katrs cipars nozīmē nevis sodu, bet salauztas dzīves. Jo kas
gan ir tas kolektīvais labums, ja ikdienā redzam tikai savu joslu, savu laiku
un savu steigu?

Ko darīt, lai situācija mainītos? Es redzu divus ceļus.
Pirmais – lielāki sodi, varbūt pat uz laiku. Bailes strādā. Ne velti gandrīz
katram autobraucējam ir stāsts par valsti, kur “es neuzdrošinos pārkāpt
noteikumus, jo sods ir kosmisks”. Taču sods nemaina domāšanu. Tas piespiež
pakļauties, bet vienlaikus audzē naidu pret sistēmu. Cilvēks nepaliek
atbildīgāks, bet kļūst tikai uzmanīgāks, kur viņu var pieķert.

Otrs ceļš prasa vairāk pacietības un laika, - tā ir
izglītošana un vērtību stiprināšana. Skaidrošana. Darbs ar attieksmi. Jā, tās
ir daudz kritizētās satiksmes drošības kampaņas. Sabiedrībā bieži izskan
jautājums — vai tiešām šim ir vērts ieguldīt līdzekļus? Tā ir saprotama skepses
reakcija. Bet, ja drošas uzvedības pamati nav nostiprinājušies ģimenē, skolā
vai autoskolā, tad tieši sabiedrība var būt tā, kas palīdz tos izveidot. Nevis
moralizējot, bet skaidrojot un atgādinot, ka drošāk braukt varam visi — un tā
ir pieaugusi un atbildīga izvēle.

Labs piemērs, ka skaidrošana ilgtermiņā, kā arī ērta un
vienkārša risinājuma radīšana, strādā, ir saskaņotā paziņojuma ieviešana. LTAB
vairākus gadus konsekventi ne tikai skaidroja, kāpēc šis risinājums ir
noderīgs, bet arī padarīja tā lietošanu vienkāršāku un pieejamāku ikvienam
autovadītājam. Rezultāts nav zibensātrs, bet tas ir izmērāms: 2006. gadā ar
saskaņoto paziņojumu fiksēja 51% negadījumu, 2016. gadā – 63%, bet 2025. gada
beigās jau 74%. Katrs procentpunkts nozīmē ietaupītus policijas resursus, mazāk
birokrātijas un vairāk laika profilaksei. 

Sabiedrības apziņa nemainās ātri. Bet katrs solis ir
ieguldījums, kura atdevi var izmērīt ne tikai procentos, bet arī eiro un vēl
svarīgāk – dzīvībās. Un te nav no jauna jāizgudro velosipēds. Igaunijas piemērs
ar Ziemassvētku “melnajiem apsveikumiem” lielākajiem pārkāpējiem ir vienkāršs,
lēts un trāpīgs. Tas strādā nevis caur bailēm, bet caur kaunu un refleksiju.
Tieši tur, kur mums visvairāk sāp. Varbūt beidzot jāatzīst: problēma nav tikai
dzelžos un asfaltā?! Problēma esam arī mēs paši, un kamēr to neatzīsim, nekādi
stabiņi mūs neizglābs.

Ceļu satiksmes noteikumi

Ceļu satiksmes negadījums

Ceļu satiksme

Satiksme

Šī gada pirmais mēnesis ir mazliet pāri pusei, bet uz Latvijas ceļiem jau ir septiņi bojāgājušie. Septiņi! Ja šo “tempu” vienkārši matemātiski izstiepj līdz gada beigām, nonākam pie aptuveni 150...

"Noteikumi daudziem ir šķērslis. Ja var apiet – apejam!" Kāpēc latvieši neievēro ceļu satiksmes noteikumus?

1188.lv

Tev varētu patikt

Ielādējam...