Par Latvijas Nacionālā dabas muzeja 180.jubilejas gada
dzīvnieku izvēlēts ezis, savukārt Latvijas Mikologu biedrība par gada sēni
izraudzījusi zaļo jeb papagaiļu stikleni (Gliophorus psittacinus).

<h3>Gada dzīvnieks - ezis</h3>

Šogad aprit 180 gadi kopš dibināts Latvijas Nacionālais
dabas muzejs, un savā jubilejas gadā par gada dzīvnieku muzejs izvēlējies ezi -
savvaļas dzīvnieku, kas novērojams arī pilsētvidē.

Dabas muzeja zoologi skaidro, ka ezis ir neliela auguma
apaļīgs dzīvnieks, kura raksturīgākā pazīme ir ar adatām segta ķermeņa
virspuse. Ezim ir neliela galva ar smailu, kustīgu un mitru purniņu. Ežiem ir
mazas, apaļas acis, nelielas, noapaļotas ausis un ļoti īsa aste. Kājas ir
salīdzinoši īsas, spēcīgas, ar pieciem pirkstiem un nagiem, kas piemērotas arī
zemes rakšanai.

Eži pārvietojas vienmērīgos, ātros soļos, bet spēj arī ātri
skriet un pat lēkt. Muguru un sānus klāj divus centimetrus garu adatu kažoks,
bet galva, vēders un kājas klātas ar raupju apmatojumu. Briesmu gadījumā ezis
spēj savilkties kamolā, uz ārpusi izslienot adatas, stāsta zoologi.

Speciālisti norāda, ka Latvijā ir divas pēc ārējām pazīmēm
ļoti līdzīgas ežu sugas - baltkrūtainais ezis "Erinaceus roumanicus"
un brūnkrūtainais ezis "Erinaceus europaeus". Biežāk sastopams
baltkrūtainais ezis, jo tā izplatības areālā ir visa Latvijas teritorija.
Brūnkrūtainais ezis sastopams reti, galvenokārt Latvijas ziemeļaustrumos.
Latvijā sastopamā ežu populācija oktobrī devās ziemas guļā, kas ilgs līdz
aprīlim.

Zoologi zina teikt, ka eži apdzīvo teritorijas, kas bagātas
ar krūmiem, lapu kokiem un bagātu zemsedzes veģetāciju - meža malas,
lauksaimniecības zemes, dārzus un parkus. Labprāt uzturas apdzīvotu vietu
tuvumā, arī pilsētās. Aktīvi tie ir gada siltajā sezonā, diennakts tumšajā
laikā.

Eži ir visēdāji, tomēr galvenokārt pārtiek no
bezmugurkaulniekiem - vabolēm, kāpuriem, gliemežiem, tārpiem un zirnekļiem. Ēd
arī augļus un mazus mugurkaulniekus, piemēram, vardes, čūskas, ķirzakas, putnu
mazuļus, olas. Ežu dzīves ilgums ir pieci līdz septiņi gadi. To dabiskie
ienaidnieki ir lapsas, āpši, caunas, meža cūkas, pūces un suņi. Dzīvniekus
apdraud arī transporta līdzekļi, kūlas dedzināšana un pesticīdu izmantošana,
norāda speciālisti.

Eža gadā muzejs kopā ar īpašo sadarbības partneri un kaimiņu
kafejnīcu "Ezīša kofīšops" aicinās uz dažādām aktivitātēm un
iepriecinās ar ezim veltītām krūzēm un kafiju. Vairāk par ežiem var uzzināt
muzeja zooloģijas ekspozīcijā, un jau janvārī ģimenes ar bērniem muzejs aicinās
uz ežiem veltītu pasākumu.

Dabas muzejs aicina reģistrēt ežu novērojumus vietnē
"<a target="_blank" href="http://www.dabasdati.lv&quot;">www.dabasdati.lv"</a>; un iekļaut gada dzīvnieku izglītojošos pasākumos
un citās norisēs.

Dabas vērotājs Vilis Bukšs stāsta, ka janvārī nereti ir tā,
ka atkušņos pamostas ezis. Šogad viņš 7.janvārī novērojis pamodušos ezi Dārzu
ielā, Viļakā. Līdzīgi bijis arī 2012.gada 13.janvārī Ziedu ielā. Zīmīgi, ka
ezis ir Viļakas pilsētas ģerbonī, viņš norāda.

<h3>Gada sēne – papagaiļu stiklene</h3>

Zaļā jeb papagaiļu stiklene ir maza, krāšņa sēne, kuru grūti
sajaukt ar citu. Šī sēne aug nabadzīgās augsnēs, īpaši zālājos un parkos. Tā
nav indīga, bet nav arī ēdama sīkā izmēra dēļ.

Latvijā pirmo reizi pamanīta 1951.gadā Lielplatones
apkārtnē, bet uz Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājumu pirmais eksemplārs
atceļojis no Moricsalas 2012.gadā.

Jauna sēne ir zaļa, ar spīdīgu, gļotainu cepurīti; tās krāsa
drīz kļūst dzeltenāka, izņemot kātiņa augšgalu, kurš pie cepurītes vienmēr
saglabājas zaļgans. Cepurītes diametrs ir no 1 centimetra (cm) līdz 3,5 cm,
kātiņa garums 2-7 cm.

Lapiņas ir pelēkbaltas līdz dzeltenas, ar nedaudz zaļu
krāsojumu, biezas un retas. Bieži novērojamas starplapiņas, kas kā mazas
dzīsliņas šķērso lapiņu apakšējo daļu.

Sēnei raksturīga maiga sēņu smarža un baltas sporas.

Zaļo stikleni var atrast vasarā un rudenī, līdz pat salnām.
Sēnes iecienīta dzīvotne ir nabadzīgas augsnes - neuzlaboti vai ilgstoši
nemēsloti zālāji, ceļmalas, laukmalas un ganības, parki, kapi un baznīcu
pagalmi, tomēr tās sastopamas arī mežos.

Tās aug gan pa vienai, gan lielākās grupās - desmitiem
augļķermeņu vienuviet.

Tā ir pasaulē izplatīta suga, bet Latvijā ļoti reti
sastopama. Līdz 2024.gadam zināms vien nepilns desmits atradņu.

Sēne iekļauta topošajā Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Šo sēni atrodot to labāk atstāt netraucēti augam. Sugas
saglabāšanai daudz būtiskāk ir saglabāt tās augšanai piemērotus biotopus.

Ja tiek atrasta zaļā stiklene dabā, Latvijas Mikologu
biedrība aicina par to ziņot biedrībai un atzīmē atradumu portālā
"dabasdati.lv".

Sēnes

Daba

Dzīvnieki

Par Latvijas Nacionālā dabas muzeja 180.jubilejas gada dzīvnieku izvēlēts ezis, savukārt Latvijas Mikologu biedrība par gada sēni izraudzījusi zaļo jeb papagaiļu stikleni (Gliophorus psittacinus). Gada dzīvnieks - ezis Šogad aprit...

Par 2025. gada dzīvnieku izraudzīts ezis, par gada sēni – zaļā stiklene

LETA

Tev varētu patikt

Ielādējam...