Dziedātāja Māra Upmane-Holšteine jau divas desmitgades ir neatņemama Latvijas mūzikas skatuves daļa. Māra vislabāk pazīstama kā grupas "Astro’n’out" soliste. Šovasar viņa debitējusi kā solo māksliniece ar projektu MAARMAAR, kas tapis gandrīz nejauši — no vēlmes apgūt mūzikas producēšanu līdz gandrīz pabeigtam albumam. Sarunā ar portālu 1188.lv Māra stāsta par ceļu līdz solo projektam, radošo brīvību, eksperimentiem ar elektronisko mūziku un brīnumiem, kas notiek filmēšanas laukumos.

Kā tu teiktu, kāds vispār bija tavs pirmais solis ceļā uz solo karjeru?

Es teiktu, ka vārds "solo karjera" ir kas liels.

Tas ir tāds vienkārši solo projekts – varbūt tā drīzāk pagaidām. Kā tas izvērtīsies un kāda karjera tam būs – mēs redzēsim, bet pagaidām tas vienkārši ir tāds foršs, konkrēts, viens, radošais materiāls, kuru likās, ka vajag dabūt ārā.

Bet kādas ir tavas pirmās sajūtas, kā tu redzi, kā šis solo atšķiras no ikdienas grupā?

Es sāku ar to, ka apguvu mūzikas producēšanu pagājušā gada septembrī. Un mērķis noteikti nebija, lai radītu kaut ko pati, īpaši atsevišķi, bet vienkārši, lai es apgūtu drīzāk ar puišiem līdzīgāku valodu. Tad jau mācoties sāka rasties kaut kāda patikšana. Sākotnēji es arī biju domājusi, ka šos gabalus radīšu grupai, un tad mēs viņus apaudzēsim. Bet kaut kādā brīdī es sapratu, ka kompozīcijas jau ir stipri citādākas nekā iepriekš rakstītais, un tas skanējums ir atšķirīgs.

Kamēr es jau mācos, es vienkārši dauzos un daudz nedomāju par to, kas tur top.

Bet tad, kad dzirdu, ka tas ir kaut, kas arī reāli foršs, bet stipri citādāks, tad vienā brīdī saprotu, ka šo es grupai nepiedāvāšu. Es atceros, ka es vienu dziesmu sarakstīju un pie sevis nodomāju – šo es drīkstu tikai un vienīgi grupai "Singapūras satīns" mēģināt uzdāvināt.

Bet pamazām tās sajūtas mainās. Tas, kas likās kādreiz ļoti "nē", ka es tādu mūziku nevarētu izpildīt, es ar viņu sāku saaugt. Man tā kļuva par ļoti interesantu eksperimentu. Es teiktu, ceļš bija tāds ļoti dabīgs. Vienkārši sekoju mūzikai un tam, kur ved tas aizrautības pavediens.

Un tad, kad tekstos top vārdi "pusmūža krīze" un "man sāk patikt jaunie čaļi", tad es sapratu, ka šo dziesmu čista mana grupa nekad nespēlētu. Potenciālais MAARMAAR nākotnes albuma nosaukums varētu būt "Pusmūža krīze".

Es tieši gribēju vaicāt... Tad sanāk, ka tu apsver domu, ka varētu būt arī albums?

Tehniski esmu ļoti tuvu albuma pabeigšanai. Līdz ar to, ja es to neizdošu, tas īstenībā būs tā kā gatavu materiālu palaist vējā. Protams, ka tur ir daudz pulēšanas, un kaut kādām dziesmām vēl trūkst mazliet aranžija līdz galam, bet patiesībā tas materiāls jau gandrīz ir tapis.

Tas ir interesanti, ka citreiz, kad tu aizbrauc ceļojumā uz ārzemēm – tev viss ir interesants. Ejot pat pa parastu ielu, viss liekas wow. Man liekas, es līdzīgi nonāku vienkārši tā kā pilnīgi jaunā mūzikas panorāmā, es skatos un baudu, kas tas vispār ir.

Tas ir aizraujoši – pēc 20 gadiem mūzikā saprast, ka ir tik milzīgi daudz mūzikas, ko es vēl neesmu atklājusi, un viņa arī ļoti labi strādā.

Šis ir bijis ļoti veselīgi – izkāpt no sevis ārā, no savas komforta zonas.

Vai tu varētu, piemēram, trīs vārdos noraksturot, kāds ir MAARMAAR skanējums?

Ļoti sarežģīti... Man liekas, ka divos vārdos būtu – skumjā disenīte. Tā ir elektroniskā mūzika, kas kustina. Man šķiet, ka tā mūzika ir tāda, pie kā var dejot, bet viņa ir sentimentāla.

Viņa tāda meitene ar savu iekšējo pasauli.

Dažreiz ir bijis tā, kad kaut kad dzīvē, uz atpakaļu skatoties, kāda mūzika man ir bijusi nozīmīga un man vienmēr playlistē ir bijušas dejojamās un raudamās dziesmas. Viņas ir smeldzīgas, bet var riktīgi izplosīties pie tām. Un es esmu kaut kad arī dārzā vienkārši austiņās dejojusi, tad, kad man ir tāds, ka es nezinu, kur sevi nolikt, vai ir tik daudz emociju, es vienkārši dejoju. Man liekas, ka beidzot es sarakstīju tādu mūziku arī pati.

Jaunās dziesmas tev rodas dabīgi vai arī tu eksperimentē?

Jā, es esmu iegājusi tādā spēlē. Mūzika man bieži sākas ar semplu (red. paraugu) meklēšanu – un es meklēju skaņas, kuras vienkārši mani uzrunā. Es iegāju tādā spēlē, ka es sāku lauzt tos stereotips arī diezgan apzināti, jo man ir bijuši ļoti, ļoti lieli aizspriedumi pret elektronisko deju mūziku un klišejām, kas tajā tiek izmantota.

Tāpēc man pašai tas ir ļoti interesanti, jo es ieeju zonā, par kuru agrāk es teicu, ka nekad neizmantotu. Tad tagad man ir – okey, tad tagad man ir jāpamēģina, es mēģinu to, kas man kādreiz licies tik ļoti "nē" padarīt par savu.

Bet vai kaut kā šajā gadījumā arī tava attieksme un atbildība pret klausītāju ir mainījusies?

Jā, laikam "Astro'n'out" ir lielāka atbildības sajūta, un tāpēc šis projekts ir tāda brīvība. Jo ir sajūta, ka var pateikt arī kaut ko slengā, var pateikt kaut ko arī sev nekomplimentējošu un pasmieties par ironijas devu. Man tur ir cita veida brīvība es teiktu.

Protams, ka es apzinos, ka es esmu "Astro'n'out" balss. Man ir jābūt uzmanīgai – kaut ko drausmīgi riebīgu nevajadzētu izlaist jebkurā gadījumā. Es negribu, lai rodas sajūta, ka "Astro'n'out" nav brīvība, bet droši vien vienkārši iekšējais cenzors tagad guļ vairāk, jo šeit nav bijis uzdevums no laika gala to padarīt par radio materiālu.

Kā ir, vai tu plāno arī kaut kādus koncertus uz priekšu organizēt kā MAARMAAR?

Šobrīd nē, bet es esmu iemācījusies, ka tu nekad dzīvē neko nevari paredzēt uz priekšu. Tāpat kā šim vispār sākotnēji nebija plānots, ka varētu būt albums.

Šobrīd es neredzu, kā to varētu izpildīt, bet varbūt tā būs albuma prezentācija, un varbūt vismaz kādu vienu reizi festivālā uzspēlēt. Jāskatās, kā tā mūzika dzīvos. Tam es arī sekošu!

Man šķiet, ka caur šo projektu es esmu ieguvusi jaunu atbildi dzīvei –

ir jāatrod tas, kur ir tā vilkme, degsme, tad tur arī ir jāvirzās.

Tas solis liekas neloģisks, bet tas nes tik daudz prieka, ka izrādās vienīgā pareizā atbilde. Tādā ziņā man vajadzēja šo projektu, lai es atkal varētu iemīlēt mūziku, jo pēc 20 gadiem, lai cik tā ainava būtu skaista, viss jau ir pierasts.

Ja man vispār jautā, kas ir MAARMAAR, uz šo projektu skatos kā uz grāmatas turpinājumu, ka Mārai ir vēl privātas pārdomas ko norakstīt. Tās es norakstīju grāmatā, tad tā otrā daļa ir turpināt šaubīties un turpināt radīt. Ja grāmata ir “Piezīmes uz šaubu malām”, tad tālākās pārdomas ielieku šeit. Es domāju, ka tā ir ļoti sievišķīga mūzika. Līdz ar to tie ir Māras teksti nevis "Astro'n'out" – viņi ir tādi emocionāli par izskatu, vecumu, pārmaiņām.

Runājot par albumu – varbūt vari ieskicēt, cik tajā būs dziesmas, kad to klausītāji var sagaidīt?

Laikam, ka vēl man negribas neko apsolīt. Albumā vidēji 11 ir dziesmas. Apmēram uz to arī skatos, bet skaidrs, ka tagad rudens pāries "Astro'n'out" zīmē. Es domāju, ka es vienkārši dabīgi skatīšos uz to mūsu mūzikas plūdumu, kā viņš mūs ved. Man ir kaut kādi provizoriskie varianti, kad varētu laist ārā, bet man tomēr gribas skatīties, kas dzīvē notiek ar "Astro'n'out", jo nekādā gadījumā es negribu pati sev uztaisīt speciālu konkurenci.

Skaidrs, ka grupa man ir primārais mūzikā, pārējais man rada papildus prieku.

Spānija bija skaists piedzīvojums, tas bija vareni. Man mamma teica, ka tas ir neracionāli, bet es viņai atbildēju, ka vienreiz 20 gados jau kas tāds jāizdara. Tas bija brīnišķīgi, jo tas sanāca, kā tāds roadtrips (red. ceļojums) ar draugiem.

Brauciens bija pilns nejaušību. Mums bija kaut kāda aptuvena vīzija, bet realitātē jau mēs vienkārši dzīvojām ar acīm vaļā.

Interesanti, ka mēs visas manas vīzijas arī piepildījām. Mēs vienkārši sarunājām cilvēkus no ielas. Piemēram, es sēžu iepirkumu ratiņos un fonā vakara saule pār kalniem riet un vienkārši. Nu kā tā var sakrist, ka šajā mirklī, kad mēs filmējam, stāvlaukumā iesoļo zirgs? Viņš vienkārši iesoļoja un iznāca cauri kadram. Tas ir pilsētā, tas nav laukos – tā vienkārši nenotiek! Vai arī, ka mēs jau bijām visu iekārtojuši, lai filmētos baseinā, bet mums neļāva. Mums nācās meklēt citu vietu. Beigās dabūjām izcilus kadrus jūrā no tilta.

Otrajam singlam man arī bija tāds plāns, ka mēs varētu iet tuksnesī un iefilmēt šo viena kadra video, kurš būs apcerīgs un dzīvajā iedziedāts. Bet bija tik piesātināts laiks ar pirmā klipa filmēšanu, ka šķita – šo tomēr vairs nav variantu izdarīt. No rīta teicu: "Nu labi, neizdevās tā otra ideja." Režisors gan nepadevās un teica, ka pamēģināsim lidostā –

mēs to arī paveicām puslegāli un pusnejauši.

Mēs vienkārši pamēģinājām lidostā un sapratām, nē, lidostā neizskatās labi, un tad mums bija tieši septiņu minūšu transfērs autobusā. Ceļā uz lidmašīnu mēs nofilmējām to vienīgo reizi, kura – vai nu būs, vai nebūs. Tad bija tā neziņa, vai ir kas sanācis. Brīžiem ir tāda sajūta, ka šim materiālam vienkārši ir jābūt.

Uzreiz rodas jautājums, vai tu tici brīnumiem, jo izklausās, ka šīs iespējas pilnīgi no gaisa nokritušas?

Es esmu sev uztetovējusi magnētiņu, tas bija mans pirmais tetovējums, un tādējādi es noskaņojos, ka pievelku sev visu labo. Domāju, ka, ja mēs ar tādu uzstādījumu dzīvojam, tad mēs arvien vairāk labo arī sev sākam pievilkt.

Kā tu ikdienā visu paspēj?

Man šķiet, ka tos projektus kosmoss virza, un lietas patiešām saslēdzas īstajā brīdī un vietā. "Astro'n'out" kā reiz iekrita klusuma posms. Ja būtu reizē ļoti aktīvs radošais darbs ar grupu, tad noteikti nebūtu MAARMAAR.

Vai tu vari pateikt, kāda ir tava ideālā diena, ja tu nedomātu par mūziku, ģimeni, bet tikai par sevi?

Es gribētu ar mazāku skrējienu vienkārši, bet tā jau mainīt neko negribētu. Protams, gribētu būt mūzikā un ar bērniem, gribētu varbūt vairāk rakstīt, tas varbūt tāds, ko es gribētu atsākt, jo kopš grāmatas izdošanas nav sanācis diez ko daudz rakstīt.

Laikam jau es gribēju tieši to pašu tikai bez tā stresa fonā, jo tas, kā to paspēt, tas ir tā izaicinoši. Dažreiz man liekas, ka es dzīvoju mazliet tā kā ar personības dalīšanos, ka ļoti īsā laikā ir jāpaspēj pārslēgties.

Nekur man neizdodas būt tik 100% klātesošai kā man gribētos, jo fonā es jau domāju par nākamo lietu.

Māra projektu ar MAARMAAR redz kā iespēju izkāpt no komforta zonas un atkal iemīlēt mūziku. Šis projekts radies bez plāna, bet ar patiesu prieku un vēlmi eksperimentēt. Rudenī Māra atgriezīsies uz skatuves ar "Astro'n'out", bet MAARMAAR turpinās dzīvot savu brīvo un neatkarīgo dzīvi — kā mākslinieces sirds nosaka.

Runājot par grupu "Astro'n'out", mūziķu tuvākā uzstāšanās gaidāma augusta beigās Kimmel kvartāla vasaras fināla koncertā, taču jau rudenī grupa dosies akustiskajā rudens tūrē ar 7 koncertiem.