Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) ar Kultūras
ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Valmieras novada pašvaldības
atbalstu 2024. gada 23. novembrī Valmieras teātrī organizē 31. Gada balvas
teātrī "Spēlmaņu nakts" (2023./2024. gada sezonas) apbalvošanas
ceremoniju, kurā balvas "Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā" saņems
Dailes teātra aktrises Lilija Pupure un Ilze Vadzika.

Izvirzītos pretendentus balvai "Par mūža ieguldījumu
skatuves mākslā" izvērtē un apstiprina LTDS valde.

<h3>Lidija Pupure</h3>

Ienākusi uzreiz pēc III studijas beigšanas 1962. gadā Dailes
teātrī, Lidija Pupure arī pēc 62 tur nostrādātiem gadiem ir aktrise, kam piemīt
"dāmas stāja, meitenes enerģija, bērna rotaļība, dzīves gudrība un
pieredzē kaldināta amata prasme," kā raksta Līvija Pildere (Dūmiņa).

Mācījusies Dailes teātra III studijā, kurā tika uzņemti
vairāk nekā 60 studenti, bet beidza 41, tāpēc bija jāiztur sīva konkurence, lai
piesaistītu studijas vadītāja Eduarda Smiļģa uzmanību. Smalka, gaišmataina un
latviska, Lidija Pupure diez vai bija starp Smiļģa favorītēm, un savas pirmās
lomas sagatavoja režisores Felicitas Ertneres vadībā. Tāpēc Dailes teātrī
nepieciešamo stingro formu viņa vienmēr pratusi savienot ar psiholoģiski
nevainojami nostrādātu tēla iekšējo dzīvi, kur katra lomas detaļa izpētīta un
pamatota, tomēr nav smaga un nomācoši reālistiska. Vieglums, tāds iekšējs un
ārējs atsperīgums raksturīgs visiem Lidijas Pupures tēliem.

Sākusi ar latviešu klasiskās dramaturģijas "gaišajiem
tēliem" - Raiņa Baibu no "Pūt, vējiņi!" (1962) un Vizbulīti
"Indulī un Ārijā" (1971), Blaumaņa Kristīni "Ugunī" (1966) – aktrise pamazām savos tēlos, kas joprojām bija gaiši un rāmi, iezīmēja arī
gribu un stingru mugurkaulu. Par izcilu veiksmi kļuva Kalpone Kārļa Auškāpa
iestudējumā "Tumšā mitekļa valdnieks" (1986) - pilnīga aktieriska
brīvība stingri nospraustās režijas robežās. Lidija Pupure eleganti spēj
savienot respektu pret režisora prasībām, nopietnu iedziļināšanos, lai tās
padarītu par savām un tad līksmu un pārliecinošu spēles prieku, pat ja loma ir
dramatiska vai traģiska. Šo aktierisko prieku – savienot formu un saturu un
brīvi eksistēt tēlā vissarežģītākajos nosacījumos – Lidija Pupure atklāja arī
Ģirta Ēča iestudējumā "Vigīlija" (2011) Jaunajā Rīgas teātrī, ciešā
partnerībā ar Ģirtu Krūmiņu, bet visas izrādes laikā nepasakot ne vārda.

Lidija Pupure joprojām spēlē daudz, dažādu režisoru izrādēs
un plašā dramatiskā amplitūdā: "gaisā parauto" Serafimu Iļjiņičnu
Aleksandra Morfova vērienīgajā padomju absurdā "Finita la commedia"
(2012), sausnējo Bahu Dmitrija Petrenko iestudējumā "iespējamās
satikšanās" (2016), pie Viestura Kairiša – Smiļģa māti "Smiļģī"
(2021) un Anniņu "Spīdolas naktī" (2023), Emīliju Džona Malkoviča
uzvestajā "Leopoldštatē" (2023). Un tagad viņas parādīšanās uz
skatuves jau ir kas vairāk par vienkārši labu aktierspēli. Tā ir etalons.

Aktieris, Pupures kolēģis Juris Bartkevičs par viņu stāsta: “Lidija – karaliska aktrise! Laiks ir bezspēcīgs viņai kaitēt! Profesijas rutīna viņu
nav apsēdusi! Sīksta, jaudīga, optimistiska, izpalīdzīga, gudra, lieliska
partnere, pilna spēles prieka un azarta! Un vēl var turpināt epitetu rindu!
Skaties un brīnies! Viņa var dzīvoties pa skatuvi jebkurā žanrā, viņa var dot
jaunajiem profesionālu padomu, ar viņu ir vienmēr interesanti apspriest
redzētās izrādes vai vienkārši sarunā dreifēt pa dzīves līkločiem! Donalda Lī
Koburna lugas "Kāršu spēle", plakāta bildē viņa redzama ar karaļkroni
galvā. Ne visiem tas piestāv! Lidijai gan!”

Savukārt aktieris Ģirts Krūmiņš uzsver: “Mūs satuvināja
izrāde "Vigīlija". Lidija, vienlaikus trausla un stipra! Ar savu
īpašo balsi. Inteliģenci. Lidijai piestāv vārds jaunība, jo viņa vienmēr ir
jauna, zinātkāra. Bezgalīgs dziļums un maigums. Noslēpums, Mūžības klātesamība.
Dzirkstošs humors, pārgalvība, gatavība riskēt!”

<h3>Ilze Vazdika</h3>

Dailes teātra garu izjutusi jau kopš bērnības, Ilze Vazdika
paguva spēlēt uz vienas skatuves un pat vienās izrādes gan ar vecākiem – Vilmu
Lasmani un Hermani Vazdiku, gan brāli Uldi.

Kopā ar brāli mācījusies Dailes teātra III studijā, Ilze
Vazdika, protams, sāka ar latviešu klasiku, bet mazliet uz rakstura pusi no
blondajām varonēm - ne kautrā Baibiņa, bet savu vērtību zinošā Zane diplomdarbā
"Pūt, vējiņi!" (1962). Pēc tam gan bijušas arī liriskās varones – Ibsena Solveiga "Pērā Gintā" (1964), Laimdota "Ugunī un
naktī" (1965), Līgava Pētera Pētersona un Imanta Ziedoņa
"Motociklā" (1967). Tomēr īsti Ilzes Vazdikas talants atvērās lomās,
kur nepieciešams asums un nebaidīšanās pasmieties par sevi - kā pārplaukusī
Roze Arnolda Liniņa drastiskajā "Īsā pamācībā mīlēšanā" (1973) vai
kolorītā Eisbeina kundze Kārļa Auškāpa iestudētajā "Džonā Neilandā"
(1992), kur nu vēl mūžīgā grūtniece un dzemdētāja Edīte Potere, kas ar nevērīgu
grāciju notrauca cigaretes pelnus no zīdaiņa deguna Ainas Matīsas spožajā
uzvedumā "Sievietes, sievietes…." (1986).

Ilzei Vazdikai piemīt absolūtā humora dzirde un mēra sajūta,
kas ļāvusi precīzi dozēt smieklīgo arī dramatiskās lomās – kā Zenta "Zemes
nodoklī" (2003). Šo aktiermākslas izpausmi augsti vērtējis Mihails
Gruzdovs, kura režijā tapusi negantā veča Mega "Līnenas
skaistumkaralienē" (2007) un Petrovičas kundze "Siseņos" (2008).
Spilgtums, humors un mēra sajūta izcili palīdzējuši Ilzes Vazdikas spēlētajai
viesnīcas pavārei Mildiņai noturēt nemainīgu skatītāju mīlestību seriālu "Neprāta
cena", "UgunsGrēks", "UgunsGrēks. Atgriešanās"
(2006-2023) garajā ekrāna mūžā.

Aktieris Juris Strenga velta atzinības pilnus vārdus
Vadzikai: “Ilzīte no Aktieru ģimenes nākusi, jau no vidusskolas, piedaloties
Roberta Ligera izrādēs Būvstrādnieku klubā, pēc tam Dailes 3. aktieru studijā,
droši devās Dailes skatuves virzienā. Es apbrīnoju viņas izturību, humora
izjūtu, loģisko domāšanu, kas pat reizēm nesakrita ar režisoru prasībām. Vārdu
sakot, Ilze turpina spēcīgo Dailes teātra aktrišu tradīciju.”

Arī aktrise Olga Dreģe Vazdiku un Pupuri atceras tikai ar
labām atmiņām: “Cienījamās Aktrises, kolēģes, garderobes biedrenes, partneres,
laika biedres kopš Eduarda Smiļģa Dailes teātra 3. aktieru studijas laikiem.”

“Mīļās Ilze Vazdika un Lidija Pupure, sirsnīgi Jūs apsveicu
ar Mūža balvu tradicionālajā Spēlmaņu naktī. Tas nozīmē, ka Jūsu
darbs teātrī ir novērtēts, redzams, svarīgs un atzīts. Tas caur lomām
pierādījis, ka mākslas īstenība ir augstāka par dzīves īstenību, kā, beidzot
studiju, mums teica dižais Smiļģis. Viņš pieņēma mūs teātrī kā
"skrūvītes" teātra darbnīcā, lai mēs stiprinātu un turpinātu Dailes
teātra ansambli un vienotu aktieru un skatītāju paaudzi. To mēs iemācījāmies,
spējām un varējām.”

“Paldies Jums par Mūža draudzību, uzticību, līdz "nāve
mūs šķirs", par sāpēm, grūtībām un radošām veiksmēm, priekiem, smiekliem
un atmiņām, par dažādu laiku pārmaiņām, kuras mēs izturējām katra ar savu
likteni un dzīves stāstu.”

Gada balvu teātrī "Spēlmaņu nakts" organizē
Latvijas Teātra darbinieku savienība, finansē Kultūras ministrija, atbalsta
Borisa un Ināras Teterevu fonds, Valmieras novada pašvaldība, Biļešu paradīze,
Valmiermuižas alus darītava, Latvijas Mobilais telefons.

Sabiedrība

Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) ar Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Valmieras novada pašvaldības atbalstu 2024. gada 23. novembrī Valmieras teātrī organizē 31. Gada balvas teātrī "Spēlmaņu...

“Spēlmaņu nakts” balvu "Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā" šogad saņems Lidija Pupure un Ilze Vazdika

1188.lv

Ielādējam...