Mūziķa Andra Kiviča sieva Liene Kiviča pirmdienā, 18. augusta vakarā, piedzīvoja vienu no savas dzīves nozīmīgākajiem brīžiem – tika atklāta viņas pirmā gleznu personālizstāde "Zelts nav krāsa – tas ir klusums, kas spīd."

Autore teic, ka šī izstāde nav tikai gleznu skatīšanās, bet arī emocionāla pieredze, kurā skatītāji aicināti ielūkoties dziļāk – sevī.

Anotācijā viņa raksta: "Vēlos, lai skatītājs šos darbus nevis vienkārši skatās ar acīm, bet izjūt. Jo patiesu klātbūtni spēj atpazīt tikai sirds. Lai krāsa kļūst par sajūtu, zelts – par iekšēju mieru, un klusums – par sarunu ar sevi."

Portāls 1188.lv sazinājās ar Lieni, lai noskaidrotu, kā viņa jūtas pēc aizvadītā notikuma un kādi ir viņas turpmākie dzīves mērķi.

Gandarījums pēc pirmā lielā soļa

Pēc ilgi gaidītā atklāšanas pasākuma Liene ir starojoša un pateicīga: "Es jūtos ārkārtīgi gandarīta, tiešām jāsaka – laimīgi jūtos, jo vakar atnāca tik daudz cilvēku un tik daudz neredzētu cilvēku, ko es nebiju gadiem redzējusi, un tas ir tik ļoti patīkami, ka atrada laiku. Mani vairāk tie cilvēki iepriecināja, nu vienkārši vakar bija tik sirsnīgi un jauki, un tik daudz komplimentu.

Darbi pie sienām ir, un viss ir izdarīts.

Šodien ir tāda atvieglotības sajūta – tā spriedze beigusies, kas bija visu laiku."

Viņa neslēpj, ka atklāšanas dienā pārdzīvojumi bijuši spēcīgi: "Ir atslābums jā, jo vakar man tā trīcēja kājas, jo vēl draugs un vedējtēvs Eldars mani izdancināja visu priekšā. Un, jā, bija daudz visādu pārsteigumu. Vakar bija tiešām tā, ka trīcēja balss, sirds un kājas drebēja. Kaut arī visi savi cilvēki un nav par ko uztraukties, bet tas jau vienmēr ir tā, ka kaut ko publiski rādi cilvēkiem, tad īsti nezini, ar ko rēķināties. Bet nāca cilvēki arī no ārpuses iekšā, ārzemnieki, jo viņi redzēja darbus, viņiem patika, un tas bija tik ļoti jauki. Vienkārši kolosāli – dziesmas, dejas bija, Andris spēlēja. Beigās mēs laikam līdz kādiem vieniem sēdējām."

Divu gadu darbs un 12 gleznas

Izstādē skatāmi 12 darbi, kas organiskā veidā iedzīvojušies izvēlētajā telpā. Par tapšanas procesu Liene saka: "Ir viens darbs, kuru es pārtaisīju. Pirmais darbs ir 2022. gada, bet principā divus gadus arī viņus gatavoju."

Sākotnēji viņa gleznoja tikai sava prieka pēc, taču ar laiku radās pārliecība, ka darbiem jāredz dienasgaisma: "Īstenībā es to visu savam priekam darīju. Man bija arī uznākusi tāda laba sajūta, ka es sajutu to tehniku, un to savu rokrakstu jau kaut kādu veidoju. Andris vienkārši teica, ka tie darbi ir tik labi, ka jātaisa izstāde. Viņš arī man tas lielais dzinējspēks ir. Pateicoties viņam, arī es saņēmos. Tad soli pa solim, es atradu galeriju. Viņiem tik ļoti patika mani darbi, ka viņi momentāli piekrita."

Mājas apstākļi un sapnis par darbnīcu

Visi darbi tapuši mājās – uz terases vai dzīvoklī.

"Mājās – uz terasītes vasarā var. Mājās – īpaši, ja meitiņa dārziņā, tad jau ir laiks. Vienīgi jūtu, ka man tie darbi kļūst lielāki pēc formāta. Man prasās kaut kādu darbnīciņu tomēr nākotnē, kur es varu darboties un ķēpāties, nedomājot, ka kaut ko sasmērēšu. Tā krāsa jau arī ož briesmīgi. Tad ir kaut kādi darbi, kad tev jāgaida saulains laiks, lai var to darīt laukā."

Zelts kā sajūta un pašportreti

Izstādes vadmotīvs – zelts – nav izvēlēts nejauši. Tas Lienei nozīmē ko vairāk par krāsu.

"Tās nav tikai krāsas – tās ir sajūtas. Mirdzošas un gaišas, faktiski es tā vairāk par to sirdsmieru un dvēseli runāju šajos darbos. Tos darbus apskatot,

es ceru, ka var ieraudzīt arī mani pašu, kāda es esmu.

Andris vakar izstādes atklāšanā teica – principā tie ir pašportreti. Tur nav jābūt redzamam kaut kam ar formu, bet jāsajūt."

"Kopš vakardienas esmu māksliniece"

Atklāšana kļuva par robežšķirtni arī pašai autorei – no šī brīža viņa oficiāli sevi sauc par mākslinieci.

"Vakar es sapratu, ka kopš vakardienas varu oficiāli saukties par mākslinieci nevis par jebko citu, kā man mēģina nosaukt, bet izstāde man ir, to man neviens nevar atņemt. Es jau vakar pārdevu pirmos darbus un vēl ir rezervēts viens darbs. Viss notiek."

Lienes darbi pieejami plašam skatītāju lokam: "Vidēji no 500 līdz 1300 eiro – tā kā pieejams cilvēkiem, bet vienmēr jau var tirgoties – īpaši sākumposmā.”

Iedvesma un nākotnes ieceres

Par iedvesmas avotiem Liene stāsta: "Man jau ir tā, ka es esmu ļoti emocionāls cilvēks. Un tad mani iedvesmo viss patiesībā apkārt, sākot no dabas, mūzikas. Iedvesmo ceļojumi – kaut ko ieraugu, piefiksēju, nofotografēju, grāmatas – kopumā skaistas lietas.

Tagad ir tāds periods, ka es kaut kā esmu sevi atradusi, man liekas, ka kaut kāds miers ir iestājies.

Lai gan māksliniece negrasās apstāties, tuvākajā laikā viņa plāno nelielu atelpu: "Es tagad gribu atpūsties drusciņ. Jāsaka, ka tā vasara jau ir noslogota, mēs daudz braukājam pasākumiem, darīt ir ko. Drusciņ atpūsties gribas pāris nedēļas no krāsām un otām. Vienmēr jau vajag atelpu jebkurai lietai. Tā jau parasti tā tikai liekas, ka tā gleznošana ir tikai ko pindzelēt, bet

īstenībā tas ir smags darbs, izdomāt to darbiņu, visas tās tehnikas...

Man iepatikās jauktas tehnikas – tādas, kādas es neredzu, ka citi izmanto. Tas ir tāds baigi labais process – man tā tiešām ir tāda meditācija."

Izstāde "Zelts nav krāsa – tas ir klusums, kas spīd" skatāma galerijā "Mākslas Punkts" līdz 2. septembrim darba dienās no plkst. 12.00 līdz 18.00. Atsevišķos laikos izstādē būs iespējams satikt arī pašu mākslinieci, kura ar prieku dalīsies savās sajūtās un stāstos.

Lasi arī:

Kiviču ģimenē jauns mīlulis

FOTO: Liene Kiviča saņēmusi uzaicinājumu piedalīties starptautiskā skaistumkonkursā