360 Ziņu intervija ar Ukrainas Nacionālās drošības un
aizsardzības padomes galveno informatīvo apdraudējumu apkarotāju Kirilo
Viktorovu. Viņš stāsta par Krievijas izvērsto informatīvo karu Ukrainā un tās
sabiedrotajās valstīs, tostarp Latvijā. Par Krievijas centieniem mūsu sabiedrību
nogurdināt, likt šaubīties, vai vispār vēl ir vērts abalstīt Ukrainu un vai
NATO maz metīsies mums palīgā, ja nākamais krievu drons mūsu vai citas Eiropas
Savienības valsts gaisa telpā nebūs nejaušība. Viktorovs Latvijas valdībai
iesaka pievērst pastiprinātu uzmanību sabiedrības medijpratībai jeb spējai
atpazīt Kremļa propagandu, jo Baltijas valstis Krievijai ir īpaši ērtas
un interesantas. Mēs nelokāmi atbalstām Ukrainu, bet krievvalodīgo īpatsvars un
šīs valodas lietojums valstī mūs padara vieglāk sasniedzamus un ietekmējamus.

360 Ziņas ar Ukrainas Dezinformācijas apkarošanas dienestu
centās sazināties septembra sākumā, kad pasauli apceļoja video, kurā Ukrainas
bijušais Aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs intervijā laikrakstam
“Telegraf” pauda pārliecību, ka Ukrainā militārajam dienestam vajadzētu būt
obligātam visiem pilsoņiem, tostarp sievietēm. Tas izraisīja plašu rezonansi
gan Ukrainā, gan ārpus tās. Ukrainas parlaments un Dezinformācijas apkarošanas
centrs tajā pat dienā nāca klajā ar paziņojumu, kurā uzsvēra, ka sieviešu
mobilizācija Ukrainā nenotiek, tā nav plānota un netiek pat apspriesta. Visus
medijos izplatītos apgalvojumus par pretējo centrs nosauca par manipulācijām un
nepamatotas panikas celšanu. 

Todien dienests intervijai neatsaucās, bet pēc pāris dienām
saziņas vietnē “WhatsApp” saņēmu ziņu no Ukrainas Nacionālās drošības un
aizsardzības padomes Dezinformācijas apkarošanas centra Nacionālās drošības
informatīvo apdraudējumu apkarošanas nodaļas vadītāja Kirolo Viktorova ar
piedāvājumu organizēt rakstisku interviju. Te tā ir. Saruna par Krievijas
informatīvo karu pret Ukrainu vai visā pasaulē un par šobrīd aktuālākajiem
krievu propagandas “jājamzirdziņiem”, kas sasniedz pat modrākos prātus.
Jāpiebilst, ka vārds “krievija” šajā intervijā visos locījumos tiek apzināti
rakstīts ar mazo burtu. Tā sarakstēs ar ukraiņiem ir pieņemts. 

Vai un kā ir mainījusies krievijas informatīvā kara
taktika? Un vai tas ir ietekmējis Ukrainas sabiedrību un politisko vienotību?

Jā, krievijas taktika ir mainījusies vairākkārt. Pilna
mēroga iebrukuma sākumā Maskava centās izraisīt šoku, paniku un demoralizēt
sabiedrību, izplatīja viltus ziņas par it kā notikušu valsts vadības bēgšanu un
vēstījumu, ka “Ukraina nenoturēsies”. Kad tas nenostrādāja, krievija pārgāja uz
stratēģiju, kuras mērķis ir graut uzticēšanos valsts institūcijām, izmantojot
tādus tematus kā korupcija, mobilizācija, kara nogurums, šķietama sociālā
netaisnība, Ukrainas varas “neleģitimitāte”, kā arī popularizējot vēstījumu par
“mieru par katru cenu”.

Šobrīd krievijas informatīvais karš ir daudz vairāk
pielāgots dažādām auditorijām. Ukrainas sabiedrībā agresors izplata bezcerības
vēstījumus un cenšas provocēt iekšējus konfliktus. Rietumu auditorijā tas
mēģina vairot nogurumu no atbalsta Ukrainai. Savukārt krievijas sabiedrībā tiek
izplatīts stāsts, ka krievija it kā karo nevis ar Ukrainu, bet ar NATO.
Ukrainas īslaicīgi okupēto teritoriju iedzīvotājus iebiedē un cenšas
pārliecināt, ka Ukraina viņus ir pametusi.

Ietekme uz sabiedrību ir, un to nedrīkst novērtēt par zemu.
Cilvēki nogurst, reaģē emocionāli, un viņus dziļi sāpina kļūdas un netaisnība.
Taču tas nenozīmē ne sabiedriskās, ne politiskās vienotības sabrukumu.
Politiskā vienotība demokrātiskā valstī nenozīmē diskusiju neesamību. Tā nozīmē
spēju saglabāt koncentrēšanos uz kopīgo stratēģisko mērķi, neraugoties uz
domstarpībām. Ukrainā šī vienprātība joprojām pastāv – krievija ir agresors,
Ukrainai ir tiesības uz neatkarību un savas suverenitātes aizstāvēšanu,
savukārt izvēle būt kopā ar Eiropu un eiroatlantisko telpu nav tikai politisks
lēmums, bet arī drošības jautājums, turklāt visam kontinentam.

Ko Latvija no Ukrainas pieredzes var mācīties? Un kam
mums būtu jāpievērš īpaša uzmanība?

Galvenā mācība Latvijai ir tāda, ka informatīvā noturība
jāveido pirms krīzes, nevis tad, kad tā jau ir sākusies. krievija gandrīz nekad
nesāk ar tiešu aicinājumu atbalstīt Kremli. Tā izmanto sabiedrībā jau
pastāvošās bailes – par cenām, migrāciju, valodas jautājumiem, neuzticēšanos
valsts institūcijām un nogurumu no drošības apdraudējumiem un izplata tādus
vēstījumus kā “šis nav mūsu karš” vai “NATO izmanto mazās valstis savās
interesēs”.

Latvijai īpaša uzmanība būtu jāpievērš vēstījumiem, kas
pirmajā acu mirklī nemaz nešķiet prokrieviski. Piemēram, kad par Ukrainas
bēgļiem sāk runāt kā par slogu uzņemošajai valstij, kad aizsardzības izdevumi
tiek pretstatīti sociālajām vajadzībām, kad krievvalodīgie iedzīvotāji tiek
attēloti kā “upuri”, kad NATO tiek portretēta nevis kā kolektīvās drošības
sistēma, bet kā “riska avots”. Tie ir tipiskākie Kremļa ietekmes atspēriena
punkti. 

Praksē tas nozīmē, ka dezinformācija ir ātri jāatspēko, jau
laikus sabiedrībai jāskaidro sensitīvi jautājumi, jāatbalsta uzticami mediji,
jāstiprina valsts un sabiedrības savstarpējā uzticēšanās, jāsadarbojas ar
pilsonisko sabiedrību un cilvēki regulāri jāizglīto medijpratībā un kritiskajā
domāšanā.

Vai krievijas propagandisti joprojām kultivē mītu, ka
Ukrainā atrodas NATO spēki?

Jā, šis joprojām ir viens no galvenajiem propagandas
vēstījumiem. Kremļa propaganda nav patiesības atspoguļošanas sistēma – tas ir
sabiedrības apziņas kontroles mehānisms.

krievijas iekšējai auditorijai jo īpaši tiek uzspiests
vēstījums, ka “krievija karo nevis ar Ukrainu, bet gan ar NATO”. Tam ir vairāki
mērķi. Pirmkārt, tas krievijas sabiedrībai izskaidro, kāpēc “otra spēcīgākā
armija pasaulē” nav spējusi ātri sakaut Ukrainu. Otrkārt, tas palīdz attaisnot
mobilizāciju, zaudējumus frontē un represijas pašā krievijā. Treškārt, tā tiek
noliegta Ukrainas rīcībspēja, tiek radīts priekšstats, ka ukraiņi paši nespētu
pretoties un aiz viņiem it kā stāv kāds cits. Ceturtkārt, tas ir signāls
rietumiem – Kremlis ar eskalācijas draudiem cenšas iebiedēt Ukrainas
sabiedrotos.

Tātad, jā – mīts par “NATO karaspēku Ukrainā” nav pazudis.
Tas ir kļuvis par vienu no galvenajiem propagandas mītiem, ar ko krievija
cenšas attaisnot karu.

Kas ir NATO vājākās vietas, raugoties gan no Ukrainas
skatu punkta, gan gan Kremļa redzējuma? 

Par NATO “vājumu” militārā nozīmē runāt nevar. NATO joprojām
ir pasaulē spēcīgākā aizsardzības alianse. Tomēr mēs redzam ievainojamības,
kuras krievija cenšas izmantot: politisko lēmumu pieņemšanas lēnumu, reizēm arī
vienprātības trūkumu svarīgos jautājumos, atšķirīgo apdraudējuma uztveri
dažādās valstīs, bailes no eskalācijas, vēlēšanu ciklu ietekmi, demokrātisku
sabiedrību uzņēmību pret informatīvām manipulācijām u.t.t.

krievijas propaganda balstās uz pārliecību, ka demokrātiskas
sabiedrības var nogurdināt. Kremlis cer, ka Rietumvalstu iedzīvotāji sāks
uzskatīt palīdzību Ukrainai par savu ekonomisko grūtību cēloni, politiķi
baidīsies pieņemt nepopulārus lēmumus, sabiedrotie sāks strīdēties savā starpā
un zaudēs vienotību.

Ukrainas pieredze liecina – ja lēmumi tiek pieņemti ātri un
vienoti, krievijas šantāža nedarbojas.

Kas jums zināms par krievijas plāniem īstenot sabotāžas
operācijas rietumvalstīs, īpaši Baltijā? Ko krievija ar šādām darbībām vēlas
panākt?

Publiski pieejamā informācija un krievijas hibrīdkara loģika
liecina, ka sabotāžas aktivitātes rietumvalstīs ir daļa no plašākas spiediena
kampaņas. Tie var būt kiberuzbrukumi, ļaunprātīga dedzināšana, loģistikas
infrastruktūras bojāšana, mēģinājumi traucēt piegādes ķēdes un GPS navigāciju.
Var notikt diversantu vervēšana noziedzīgās vai sociāli atstumtākās sabiedrības
grupās, kā arī informatīvas kampaņas, kas pavada šādus sabotāžas incidentus.

Baltijas valstis krievijai ir īpaši “interesantas”, jo tās
nelokāmi atbalsta Ukrainu, ir NATO un Eiropas Savienības dalībvalstis,
ģeogrāfiski atrodas tuvu krievijai un Baltkrievijai, turklāt pastāv iespēja ar
krievu valodas palīdzību informatīvi ietekmēt daļu sabiedrības. krievijas
mērķis ne vienmēr ir ātri panākt kādu konkrētu rezultātu. Lai sasniegtu savu
mērķi, agresors cenšas radīt haosa izjūtu, sēt bailes un šaubas, vai valsts maz
spēj aizsargāt savus iedzīvotājus, vai ir vērts atbalstīt Ukrainu un vai
palīdzība Ukrainai nav kļuvusi “pārāk dārga”.

Stratēģiski krievija cenšas palielināt Ukrainas
atbalstīšanas cenu, pārbaudīt NATO reakciju, saasināt sabiedroto valstu
iekšējās problēmas un demonstrēt, ka Kremlis it kā spēj darboties tālu aiz
frontes līnijas. Tas ir tipisks veids, kā karot ar NATO, nepārkāpjot tieša
militāra konflikta slieksni.

Vai pēdējā laikā biežie uzbrukumi ukraiņu bēgļiem Polijā
arī ir krievijas propagandas sekas?

Šādi incidenti jāvērtē katrs atsevišķi. Ne katrs uzbrukums
vai konflikts automātiski ir krievijas operācija. Jebkurā sabiedrībā notiek
noziegumi, sadzīviska agresija, darbojas radikāli grupējumi un pastāv sociāla
spriedze. Tomēr krievijas propaganda rada vidi, kurā šādu agresiju ir vieglāk
attaisnot un tā var izplatīties straujāk.

Kremlis sistemātiski izplata vēstījumus, kuros ukraiņi tiek
attēloti kā “slogs”, “konkurenti”, “nepateicīgi bēgļi”, “drauds darbavietām” un
tamlīdzīgi. Atsevišķs ietekmes virziens ir centieni uzjundīt poļiem un
ukraiņiem kopīgās vēsturiskās traumas un vairot neapmierinātību ar ekonomisko
situāciju, ko rada bēgļiem sniegtā sociālā palīdzība. Šādi ietekmējot
sabiedrisko domu, reāli pastāvošas problēmas tiek sakāpinātas līdz atklātam
naidam starp ukraiņiem un poļiem.

krievijas propaganda nav vienīgais visu šādu incidentu
cēlonis, taču tā ir būtisks faktors, kas veicina radikalizāciju, naida
attaisnošanu un konfliktu eskalāciju.

Kā krievija savā labā izmanto korupcijas skandālus vai
Ukrainas pieļautās kļūdas? Piemēram, nesen blīvi apdzīvotā Kijivas nomalē
notika sprādzieni munīcijas noliktavās, kas diemžēl atradās vietā, kur munīciju
nedrīkst glabāt, un bojā gāja 37 cilvēki.

krievija gandrīz vienmēr darbojas pēc pārbaudītas shēmas:
vispirms reāls notikums tiek izmantots kā emocionāls āķis un pēc tam tam tiek
pievienoti manipulatīvi secinājumi. Ja noticis korupcijas skandāls, krievijas
vēstījums būs šāds: “Ukraina ir bezcerīgi korumpēta, tai nedrīkst dot ne naudu,
ne ieročus.” Ja pieļauta kļūda vai nolaidība, vēstījums mainās: “Ukrainas vara
ir nekompetenta un nespēj aizsargāt cilvēkus.” Ja notikusi militāra traģēdija,
krievija cenšas atbildību par pašas īstenoto agresiju pārlikt uz Ukrainu un tās
varas iestādēm.

Šādu kampaņu bīstamība slēpjas tajā, ka tās izmanto ne tikai
dezinformāciju, bet arī cilvēku emocijas. Cilvēkiem ir tiesības dusmoties, ja
iet bojā civiliedzīvotāji vai valsts institūcijas pieļauj kļūdas. Propaganda
cenšas šīs emocijas novirzīt tā, lai cilvēki zaudētu ticību nepieciešamībai
pretoties.

Efektīvākā atbilde šādās situācijās nav klusēšana, bet gan
atklātība. Piemēram, tādās traģēdijās kā krievijas trieciens munīcijas
noliktavām Bučas rajonā, kur pēc munīcijas detonācijas gāja bojā
civiliedzīvotāji, jāpasaka divas svarīgas lietas: par agresiju pilnībā
atbildīga ir krievija, taču Ukrainai jāizmeklē konkrētā incidenta apstākļi un
jānoskaidro atbildīgās amatpersonas. Demokrātiska valsts no krievijas atšķiras
tieši ar spēju atzīt problēmas un labot kļūdas.

Kā jūs pēc šādiem notikumiem strādājat, lai atjaunotu
valsts tēlu un uzticēšanos Ukrainai?

Mūsu uzdevums informatīvajā telpā nav slēpt problēmas, bet
gan nepieļaut, ka krievija tās pārvērš par ieroci pret Ukrainu.

Pirmkārt, mums ātri jānoskaidro fakti un par tiem jāinformē
sabiedrība – kas jau ir zināms, kas vēl tiek pārbaudīts un kurš ir atbildīgs
par izmeklēšanu. Otrkārt, mums jāizrāda empātija cietušajiem, nevis jārunā
aukstasinīgā statistikas valodā. Treškārt, skaidri jānošķir krievijas agresija
no jautājuma par konkrētu personu atbildību. Ceturtkārt, sistemātiski jāatspēko
dezinformācija un manipulācijas, ko krievija sāk izplatīt uzreiz pēc šādām
traģēdijām. Piektkārt, mums saviem starptautiskajiem partneriem jārāda, ka
Ukraina uzticēšanos veido ar atklātību, caurskatāmu incidentu izmeklēšanu un
konkrētiem valsts pārvaldes lēmumiem.

Pat ārkārtīgi smagajos kara apstākļos Ukraina joprojām ir
demokrātiska valsts.

Kādus informatīvos pretuzbrukumus Ukraina izmanto pret
krieviju? Vai Jūs teiktu, ka tūkstošiem krievijas iedzīvotāju bēg uz Gruziju,
jo Ukraina nepagurstoši brīdina, ka pēc “vēlēšanām” krievijā gaidāma vispārējā
mobilizācija?

Mūsu spēks ir patiesībā un spējā uzrunāt dažādas auditorijas
tām saprotamā valodā. Ukrainas informatīvie pretpasākumi ietver krievijas
dezinformācijas, propagandistu un informatīvo operāciju rīkotāju atmaskošanu,
kara noziegumu dokumentēšanu, kā arī patiesas informācijas sniegšanu krievijas
militārpersonām un viņu ģimenēm par reālajiem zaudējumiem, mobilizāciju,
korupciju krievijas bruņotajos spēkos un iespēju nekļūt par līdzdalībniekiem
noziedzīgajā karā.

Mēs strādājam arī ar starptautisko auditoriju, skaidrojot,
ka krievijas agresija nav “lokāls konflikts”, bet gan globāls uzbrukums
starptautiskajām tiesībām.

Runājot par krievijas iedzīvotājiem, kuri devušies uz
Gruziju vai citām valstīm, es Ukrainas nozīmi tomēr nepārspīlētu. Mūsu
skaidrojumi par riskiem, ko krievijas iedzīvotājiem rada mobilizācija, patiešām
varētu būt sagrāvuši ilūziju, ka karš nekad neskars parasto krievijas
iedzīvotāju. Taču galvenais iemesls ir paša Kremļa politika pret savas valsts
iedzīvotājiem. Ukrainas vēstījumi bija iedarbīgi tāpēc, ka tie sakrita ar
realitāti, ko krievijas iedzīvotāji jau sāka izjust uz savas ādas.

Karš Ukrainā

Ukraina

Krievija

Politika

360 Ziņas

360 Ziņu intervija ar Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes galveno informatīvo apdraudējumu apkarotāju Kirilo Viktorovu. Viņš stāsta par Krievijas izvērsto informatīvo karu Ukrainā un tās sabiedrotajās valstīs, tostarp Latvijā....

Ukrainas Dezinformācijas apkarošanas centra vadītājs: Krievija šobrīd dara visu, lai rietumu sabiedrība sāktu šaubīties, vai ir vērts atbalstīt Ukrainu

Ukrainas Dezinformācijas apkarošanas centra vadītājs: Krievija šobrīd dara visu, lai rietumu sabiedrība sāktu šaubīties, vai ir vērts atbalstīt Ukrainu

Madara Rudzīte, 360 Ziņas žurnāliste

Tev varētu patikt

Ielādējam...

Ielādējam...