Latvijas normatīvo aktu regulējums jau nodrošina dzīvnieku aizsardzību, problēma ir tā pareizā piemērošanā, nevis likumos, uzskata Latvijas Veterinārārstu biedrība (LVB).

LVB uzsver, ka pašreizējais normatīvais regulējums Latvijā pilnībā nodrošina dzīvnieku labturību un aizsardzību, tāpēc Civillikuma grozījumi, par ko ir iniciēta parakstu vākšana platformā "manabalss.lv", nav nepieciešami.

Lai gan Civillikuma grozījumu pieprasītāji apgalvo, ka Vācijā, Austrijā, Francijā, Spānijā vai Portugālē ir ieviests princips "dzīvnieks nav manta", visās šajās valstīs, tāpat kā Latvijā, dzīvnieks ir īpašuma objekts, proti, dzīvnieks kādam pieder un uz to tiek attiecināts attiecīgajā valstī pastāvošais īpašuma tiesību regulējums.

Taču LVB norāda, ka īpašuma tiesības uz dzīvnieku nav absolūtas - Latvijas Dzīvnieku aizsardzības likums un preambula skaidri nosaka, ka dzīvnieki ir justspējīgas būtnes, kurām jānodrošina aizsardzība pret sāpēm, ciešanām un nāvi.

Iniciatīvas autori kā piemēru, kur likumdošana ir sakārtotāka, min arī Spāniju. LVB vērš uzmanību, ka Spānija nav viens no spēcīgākajiem posmiem dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā visā Eiropas Savienībā. Tas skaidri izgaismojās arī Eiropas Parlamenta un Padomes regulas par suņu un kaķu labturību un izsekojamību izstrādes procesā. Spānija joprojām tiek kritizēta par likuma izņēmumiem, kas pieļauj tradīcijas, kas saistītas ar suņu nežēlīgu nogalināšanu un masveida pamešanu patversmēs pēc medību sezonas beigām, kā arī vēršu izmantošanu nežēlīgās cīņās un izklaides pasākumos.

Biedrība uzsver, ka neviens Latvijas likums neuztver dzīvniekus kā "mantu" vai "nedzīvu lietu" - dzīvnieki ir nepārprotami atzīti par radībām ar likumā noteiktu aizsardzību no sāpēm, ciešanām un nāves. Ir arī skaidri noteikts dzīvnieka īpašnieka vai turētāja pienākums nodrošināt dzīvnieka labturību. LVB skaidro, ka dzīvnieks ir īpašums tādā izpratnē, ka tas kādam pieder, attiecīgi pastāv persona, kas ir dzīvnieka īpašnieks, kurš atbildīgs gan par tā labturību, gan par to, lai dzīvnieks nenodarītu kaitējumu citām personām. Tas, ka dzīvniekam ir īpašnieks, nepadara to par nedzīvu lietu, mantu vai priekšmetu.

Pretēji iniciatīvā norādītajam, Dzīvnieku aizsardzības likums pietiekami skaidri definē, kas uzskatāms par cietsirdīgu rīcību pret dzīvniekiem. Savukārt dzīvnieka kā īpašuma objekta statuss Civillikumā nevar ietekmēt atbildības piemērošanu, jo Dzīvnieku aizsardzības likums ir speciālais likums attiecībā pret Civillikumu, norāda LVB.

Latvijas Dzīvnieku aizsardzības likums paredz administratīvo atbildību par labturības pārkāpumiem, savukārt Krimināllikums - kriminālatbildību par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem ar sodu, kas ir līdzvērtīgs Šveices regulējumam, ko kampaņas veidotāji piesauc kā pozitīvu piemēru.

LVB uzsver, ka sabiedrības neapmierinātība ir radusies un izriet nevis no likumu nepilnībām, bet no nepietiekamas to piemērošanas. Policijas, prokuratūras un tiesu praksē joprojām trūkst izpratnes par dzīvnieku labturību, kas izpaužas maigos sodos, nepietiekamā reakcijā uz pārkāpumiem un sodu nepiemērošanā. Tāpēc LVB ieskatā nepieciešams uzlabot, pirmkārt, šo institūciju un to darbinieku izpratni, nevis tērēt valsts budžeta līdzekļus likumu grozījumiem, kas vispār nav nepieciešami.