Ir vakars, klusums mājās spiež krūtīs. Telefons ilgi klusē, bet sirds pukst ātrāk. Ne tāpēc, ka prieks vai gaidas – bet tāpēc, ka atkal nezini, vai viņš būs dzēris. Atkal. Šāds vakars nav tikai viens. Tie atkārtojas. Un katrreiz aizvien vairāk šķiet, ka kaut kas te nav kārtībā. Kad attiecības ar atkarīgu cilvēku ievelk savā virpulī, tas nenotiek pēkšņi – tas notiek nemanot, klusi, līdz vienā brīdī esi sevi pazaudējusi.

Kad cerības kļūst par slazdu

Sākumā ir ticība. Cerība, ka mīlestība mainīs. Ka pietiks ar pacietību, sapratni, mierīgu sarunu. Bet laiks iet, solījumi tiek lauzti, un katra jauna reize kļūst par vēl vienu dūrienu, kuru nākas norīt. Attiecības ar atkarīgo bieži kļūst par nebeidzamu ciklu – viņš atvainojas, tu piedod. Viņš sola, tu tici. Bet kaut kur pa vidu pazūd svarīgākais – tava veselība, tavs miers, tava dzīve.

Šīs cerības var kļūt par emocionālu slazdu. Jo vairāk ieguldi, jo grūtāk atkāpties. Sāk likties, ka, ja tikai vēl nedaudz pacietības, viss mainīsies. Bet patiesībā – tu jau sen esi nogurusi.

Tu dzīvo, lai viņš izdzīvotu

Līdzatkarība bieži iesākas ar vēlmi palīdzēt. Tu uzņemies atbildību, tu glāb viņu, tu attaisno viņu citu priekšā. Tu melo viņa vietā, jo "viņš jau nav slikts cilvēks". Un tu dari vēl un vēl – jo negribi būt tā, kas pameta grūtā brīdī. Taču šī palīdzība nemanot kļūst par upurēšanos.

Tavas vajadzības atkāpjas otrajā plānā. Draudzības izgaist, vaļasprieki vairs nesagādā prieku, un pat fiziski jūties iztukšota. Tu nespēj izgulēties, tavas domas riņķo tikai ap to, kā viņš šodien jutīsies. Vai būs skaidrā? Vai atkal uzliesmos dusmās? Tu dzīvo, lai viņš izdzīvotu – un tas tevi iznīcina.

Kad sevi vairs nepazīsti

Ir sajūta, ka esi kļuvusi kā ēna. Tavs smaids vairs nav īsts, tavs spēks ir izplēnējis. Attiecības ar atkarīgo cilvēku mēdz aprīt ne tikai laiku, bet arī identitāti. Tu pielāgojies viņa vajadzībām, viņa noskaņojumam, viņa atkarībai. Un beigās vairs neatceries – kas esi tu pati?

Varbūt reiz biji cilvēks, kurš mīlēja dejot, smieties, lasīt. Tagad esi kļuvusi par kontrolētāju, glābēju, klusētāju. Par cilvēku, kurš tikai izdzīvo, nevis dzīvo. Tā ir skaidra zīme – attiecības jau sen tev nodara pāri.

Sāpes, ko vairs nevari noliegt

Lai arī cik stipra būtu spēja izlikties, ka viss ir labi, ķermenis un dvēsele runā skaļāk. Nemiers, panikas lēkmes, bezmiegs, raudāšana bez redzama iemesla – tās visas ir zīmes, ka iekšēji esi sabrukusi. Iespējams, to neredz citi, bet tu pati zini – vairs nespēj.

Sāpes, kas nāk no šādām attiecībām, nav tikai emocionālas. Tās ietekmē veselību, darba spējas, attiecības ar citiem cilvēkiem. Un pat, ja šķiet, ka vēl vari pavilkt, patiesībā jau sen esi pārsniegusi robežu.

Laiks meklēt atpakaļ sevi

Izraušanās no šādām attiecībām nav viegla. Tā prasa drosmi, bet vispirms – atzīšanu. Atzīšanu, ka esi cietusi. Ka esi nogurusi. Un ka tev ir tiesības uz mieru.

Palīdzība pastāv. Latvijā darbojas atbalsta grupas līdzatkarīgajiem, kur iespējams dalīties un saņemt sapratni. Pieejama arī psiholoģiskā palīdzība, krīzes centri un ģimenes konsultanti. Neesi viena. Pat ja attiecības ar atkarīgo ir kļuvušas par ikdienas daļu, vienmēr pastāv iespēja no tām atkāpties – un sākt dziedināt sevi.

Tu esi svarīga

Dzīve blakus cilvēkam ar atkarību var būt smaga, bet tu neesi radīta tam, lai dzīvotu tikai citu vietā. Tu esi pelnījusi mīlestību, kas nekaitē. Mieru, kas nav atkarīgs no tā, ko otrs izdara vai neizdara. Spēku, kas nāk no tevis pašas, nevis cerībām, ka kāds mainīsies.

Tu vari sākt ar mazu soli – parunājot ar uzticamu cilvēku, meklējot profesionālu palīdzību vai vienkārši atļaujot sev atzīt patiesību. Tu esi tā vērta.

Ja šis raksts tevi uzrunāja, zini – tas jau ir pirmais solis ceļā uz sevis atgūšanu.

Raidījumā "Ģimene burkā" savstarpējos sarežģījumus turpmāk palīdzēs risināt attiecību treneris Kristaps Ozoliņš