Rīta pirmā gaisma vēl tikai knapi sāk parādīties, kad klusums istabā tiek pārtraukts nevis ar modinātāja skaņu, bet ar neredzamu, spalvainu padomi – tagad. Tā ir īpaša kaķu loģika, kas diktē rīta ritmu. Un tā neņem vērā ne pulksteni, ne cilvēka vajadzību pēc vēl piecām minūtēm salda miega.
Ir gandrīz brīnums, kā šie mazie, pūkainie radījumi prot tik precīzi izjust to brīdi, kad cilvēks vēl snauž, bet jau ir nedaudz apzinīgs. Tieši tad nāk pirmais solis – viegls leciens uz krūtīm, kā rotaļu zilonēns uz batuta. Un tad seko visa rīta “runa” – skaļi mīkstieni, ķepas uz sejas, rotaļīgas aukstās ūsas uz deguna. Kāds tur vēl modinātājs...
Kaķa rīta filosofija: kad es saku, tad mosties
Dzīvojot kopā ar kaķi, ātri vien top skaidrs – nav svarīgi, ko rādi ar modinātāja laiku. Kaķim ir savs grafiks. Un tas var būt mainīgs, atkarībā no mēness fāzēm, pusnakts uzkodām vai vienkārši – garastāvokļa. Vienu nakti mostas piecos, nākamo – pusčetros, un dažkārt pat pusstundu pirms cilvēka darba dienas sākuma. Jo – kāpēc gan ne?
Un tie rīti ir īsti piedzīvojumi. Dažreiz tā ir maiga ķepa uz vaiga, kas sākumā liekas pat jauka. Bet, kad šī paša ķepa pārvēršas par mīlīgu, bet neatlaidīgu pļaukstiņu – katrs saprot, ka citu variantu nav. Ir jāceļas. Kaķis ir izdomājis.
Reizēm rīta režisors pievieno arī kādu pārsteigumu – nolauzts ziediņš no puķupoda, ūdens bļoda uzgrūzta uz grīdas vai kāds rotaļu peliņš, kas godam novietots uz spilvena. Tā ir viņa dāvana. Un arī nepārprotams signāls: “Tu pārāk ilgi guļ!”
Kad virtuve kļūst par svēto zemi
Saprast, kāpēc šī rīta rosība ir tik neatliekama, nemaz nav grūti. Kaķim rīts ir laiks, kad visai pasaulei – jeb vismaz ledusskapim – jābūt gatavam kalpot. Un cilvēks ir tas, kurš atbild par mērci. Burtiskā nozīmē.
Tā nu virtuve kļūst par svēto zemi. Vēl pirms acis kārtīgi atvērušās, jau jūtams, kā spalvains ķermenis vijas ap kājām, kā aste dūcoši apsien potītes, it kā tā būtu kaķu versija no brokastu pasūtījuma. “Man šodien patiktos pastēte... vai varbūt tavi sviestmaizes stūri,” saka tās acis, kas skatās dziļi, nepielūdzami un ar visaptverošu pārliecību.
Un cik gan reižu rīts nav sācies ar to, ka tiek pamēģināts atvērt virtuves durvis slepus? Bet ne velti saka – kaķis dzird, kad sviestmaize krīt uz grīdas, pat ja viņš ir otrā stāvā un guļ. Tātad slepenība nepalīdz. Rīts sākas, kad viņš tā ir izlēmis.
Ne tikai kaitinoši – arī mīļi līdz smieklīgumam
Par spīti tam, ka rīta režīms bieži liek justies kā sekundāram personāžam kaķa dzīvē, tas viss ir arī pārsteidzoši mīļi. Un smieklīgi. Jo tie rīti, lai arī reizēm pārāk agrīni, ir pilni ar maziem stāstiem.
Piemēram, diena, kad kaķis paslīdēja, mēģinot lekt uz palodzes, bet nokrita uz spilvena un tad izlikās, ka “tā arī bija domāts”. Vai brīdis, kad viņš ilgi un koncentrēti blenza uz sienu, un cilvēks, vēl neatsaucies modinātājam, uz brīdi sāka prātot par spokiem.
Un tomēr – nekas neatsver to sajūtu, kad pēc sava agrā rīta uzstāšanās kaķis apmierināts ieritinās blakus, uz dažām minūtēm ļaujot arī cilvēkam atvilkt elpu. Jo, galu galā, viņš savu ir panācis – cilvēks ir nomodā, brokastis ceļā, un mājās valda miers.
Kaķis kā dzīves režisors ar spalvainu scenāriju
Dzīve ar kaķi nozīmē, ka diena sākas pēc viņa scenārija. Un tajā scenārijā modinātājam nav galvenās lomas. Tā vietā to ieņem siltas ķepas, neatlaidīga acs un nereti arī spalvas sejā. Un tas viss – ar noteiktu mērķi: lai dzīve neiekļūtu rutīnā. Jo kā gan var būt rutīna, ja nekad nezini, cikos tieši šorīt sāksies tava diena?
Kaķis kļūst ne tikai par mājas valdnieku, bet arī par rīta humoristu, kurš ar savām metodēm ienes smieklus pat tajā brīdī, kad vienīgais, ko gribas, ir vēl piecas minūtes miega. Un varbūt tieši tāpēc šie pūkainie modinātāji ir tik īpaši – viņi māca atcerēties, ka katra diena var sākties citādi, ar smaidu, ar ķepu vai ar jautru pārsteigumu uz spilvena.
Kaķis. FOTO: @bertin23, pixabay.com