Bērni ir kā mazi komiķi – tikai viņi paši to nezina. Viņu teiktais bieži ir tik tiešs, ka pieaugušo pasaulē tas kļūst par īstu kuriozu avotu. Un, lai arī vecākiem dažreiz gribas zemē iegrimt no mulsuma, vēlāk šie stāsti kļūst par ģimenes relikvijām — stāstiem, ko atceras un pārrunā vēl pēc gadiem. It īpaši, kad viss sākās dārziņā, un mazā mute atveras pavisam nevainīgi… bet sekas ir pamatīgas.

“Mamma vakar sēdēja uz tualetes un raudāja”

Lūk, viena no tām frāzēm, kas liek visiem dārziņa darbiniekiem uzreiz pievērst uzmanību. Audzinātāja ar līdzjūtīgu skatienu pieiet un sāk vaicāt, vai viss kārtībā mājās. Bet patiesībā tas bija brīdis, kad mamma vienkārši noslēpās no bērniem, lai uz piecām minūtēm pabūtu klusumā.

“Mums mājās ledusskapī ir tikai kečups”

Pēc šāda paziņojuma, protams, rodas jautājumi. Vai mājās viss kārtībā ar pārtiku? Bet patiesībā tā bija diena pēc lielā iepirkuma atlikšanas.

“Mans tētis ir boss, viņš visiem kliedz”

Realitātē tētis mājās mierīgs, bet darbā – jā, vada komandu. Bērnam tas šķiet vareni — tāpēc tas kļūst par varoņstāstu.

“Mamma vakar dzēra 'pieaugušo sulu' un dejoja viena”

Patiesībā — mamma atvēra vīna pudeli un uzlika mūziku. Bet bērns to uztvēra kā ballīti.

“Es zinu visus vārdus, ko nedrīkst teikt. Tētis mani iemācīja”

Pietika ar vienu futbola spēli, un tagad bērns zina, ko teikt, lai visi klausītos.

“Mēs mājās vienmēr ēdam čipšus vakarā”

Šķietami nevainīgs teikums, bet tagad audzinātāja domā, ka tas ir ikvakara rituāls.

“Mamma liek tētim gulēt uz dīvāna, kad viņš aizmirst iznest miskasti”

Bērnam — drāma. Patiesībā – humors pieaugušo pasaulē.

“Man nepatīk vannā, jo tad mamma mazgā man degunu”

Viss, kas bērnam šķiet netaisnīgs, kļūst par stāstu. Pat deguna tīrīšana.

“Es dzirdēju, ka mamma teica tētim sliktu vārdu, kad redzēja elektrības rēķinu”

Mamma pasaka vienu vārdu, bet bērns – jau dokumentē notikušo kā stāstu.

“Tētis guļ, kad mamma mazgā grīdu. Viņš teica, ka tā ir viņas joga”

Nevainīgs joks kļūst par bērna uztveres klasiku.

Kāpēc tas viss ir arī mazliet skaisti

Jā, bērni mūs atmasko. Viņi pasniedz mūsu ikdienu kā teātri. Bet viņi redz mūs kā varoņus — un viss, ko darām, viņiem ir svarīgi.

Šie mirkļi atgādina, ka dzīvē nevajag visu slēpt aiz pieklājības filtriem. Jo smiekli, kautrība un neliels mulsums — tas viss padara vecāku ikdienu dzīvu.