Pašmāju grupas "Lustīgais Blūmīzers" muzikants Mārtiņš Bergmanis kopā ar bērniem šī gada 2. martā cieta smagā avārijā, kā rezultātā Mārtiņam tika konstatēts nopietns smadzeņu satricinājums un citas traumas, kā arī tika sabojāta automašīna, ar kuru mūziķis ikdienā pārvietojas. Ar to gan viss nebeidzās, bet tikai sākās. Mārtiņš savos sociālajos tīklos aktīvi dalās ar informāciju, kā viņam sokas saziņa ar Valsts policiju, lai noskaidrotu, kad viņam beidzot tiks sniegts kāds plašāks skaidrojums par notikušo avāriju, jo līdz šim komunikācija nav noritējusi visai veiksmīgi.

Portāls 1188.lv sazinājās ar mūziķi, lai noskaidrotu, kas īsti notika avārijas dienā un kāda ir bijusi tālākā komunikācija ar atbilstošajām instancēm, lai saprastu, kā Mārtiņam rīkoties tālāk vai ko sagaidīt.

"Stāsts pavisam vienkāršs – vedu bērnus uz Ventspili. Man mašīnā ir mana meita un māsas dēls, visi bijām piesprādzējušies. Braucam pa apvedceļu, kas ir pie Kuldīgas, pļāpājam, ļoti foršs laiks. Es atceros, ka tieši tajā brīdī mēs ar meitu pļāpājām, jo nekas jau neliecina par bīstamību, jo braucu pa galveno ceļu un ceļš ir brīvs.

Tajā brīdī viss, ko es atceros, ka mēs ar meitu kopīgi iebļāvāmies. Es spiedu pa bremzēm, bet tā mašīna bija jau mums priekšējā ritenī. Tad jau bija lidojums, mūs notrieca no ceļa un mēs atmodāmies grāvī.

Pirmais, es zinu, ka es paskatījos, vai bērniem viss ir labi. Ir lietas, ko es tagad saprotu, ka kaut kāda filma ir zudusi, tas stress kaut ko ir paņēmis.

Tajā brīdī man svarīgākais bija, lai bērni tiek ārā. Viņi tika ārā.

Mašīnā visi drošības spilveni bija izšauti, visa mašīna dūmos. Cilvēki skrēja un palīdzēja, mans paziņa palīdzēja man atvērt durvis, es biju kaut kur riktīgi galvu pārsitis. Ģimenes ārsts pēc tam secināja, ka man bijis diezgan liels smadzeņu satricinājums. Tas sitiens manā pusē bija paliels.

Tajā brīdī likās, ka viss ir kārtībā, vēl jokojos, tikai meitai teicu, lai nomierinās, jo viņa un māsas puika ļoti satraucās, redzot to skatu no malas. Bērniem tas bija pagrūti!

Puisis, kurš mēnesi kā bija nolicis tiesības, vai nu nebija pamanījis, vai nu tas ātrums, kā viņš iznāca no krustojuma, manuprāt, bija ļoti liels!"

Mārtiņš atzīst – pēc tam sekojis tas interesantākais: "Es šo stāstu savu bērnu dēļ, lai mēs saprotam, cik daudz vēl ir ko darīt, bet mēs nedarām."

Izkļūstot no automašīnas, Mārtiņš sazinājies ar dzīvesbiedri, kura atradās Saldū, un māsu, kura bija Ventspilī tai brīdī, lai paziņotu par notikušo avāriju. Abas sievietes nekavējoties steigušās uz notikuma vietu. "Mani ielika ātrās palīdzības mašīnā, bet tajā brīdī es vairs neko nesapratu, jo mašīnā man palika kaut kādas mantas, tajā brīdī par mašīnu man bija vispār jāaizmirst, bērnus arī ielika ātrās palīdzības mašīnā.

Pēkšņi man atvērās durvis – jāiepūš trubiņā, kaut kas jāparaksta. Es teicu, ka man ir auksti, man ir drebuļi.

Tā sajūta bija sirreāla – ārsti mēģina mani nostabilizēt, bet iekāpj kaut kāda policija, kas prasa trubiņā iepūst.

Es prasīju, kas ar bērniem. Viņi esot otrajā ātrās palīdzības mašīnā. Tajā brīdī es kā tēvs jutos bezspēcīgs, es nezinu, kas ir ar bērniem, es neesmu viņus saticis kopš izkāpām no mašīnas. Paglāba tas, ka ātri atskrēja māsa un mana sieviete – viena bija pie bērniem, otra pie mašīnas. Es nezināju, uz kuru slimnīcu mani aizvedīs. Es domāju, ka, ja mani aizved uz vienu slimnīcu, bērnus uz citu, ja man nebūtu bijis spēka piezvanīt, es pat nezinu, kur mēs katrs nokļūtu.

Ātrās palīdzības mašīnas bija tikai divas, taču tam puisim, kurš manī ieskrēja arī vajag palīdzību, viņu ielika man tur blakus.

Kopumā tas bardaks, ka tu nezini, kas notiek. Policija, ugunsdzēsēji... visi kaut ko, kaut kā."

Mārtiņš ar bērniem tika nogādāts Kuldīgas slimnīcā, taču arī ar to viss nebeidzās. Viņam, esot slimnīcā, tiek sakārtots tas, lai uz negadījuma vietu atbrauktu auto evakuators, kurš aizvedīs sabojāto automašīnu uz Mārtiņa mājām Saldū.

"Slimnīcā man sašuva galvu, dakteris pasaka, ka man nav smadzeņu satricinājums, ka viss kārtībā un es varu iet. Vēl atceros, ka man bija ļoti grūti parakstīties ātrās palīdzības mašīnā par kaut ko, tad policija bija iebraukusi vēl slimnīcā.

Patiesībā bija ļoti skumīgi – es guļu ar vaļēju brūci, dakteris man blakus ir ar adatu un ierodas policija un saka: "Tu paraksties, mēs pēc tam tur aizpildīsim."

Kopumā tas haoss, kas jāpārdzīvo, tā neziņa cilvēkam, kurš pirmo reizi nonāk šādā situācijā, gribas saprast lietu secību, kas, kā būs.

Pēc slimnīcas savācām mašīnu un braucām mājās. Mājupceļā es jau sazvanu savu apdrošinātāju, lai informētu, ka notikusi avārija. Nākamajā dienā apdrošinātājai nosūtu bildes, kāda izskatās tā mašīna.

Mašīnu noliku pie sevis sētā, domādams, ka tas process būs ļoti ātrs – apdrošinātājs atbrauks, novērtēs un viss. Paiet viena diena, otra, prasu apdrošinātajiem, kas par lietu, taču viņi tajā brīdī neko nevar darīt, jo viņiem nav nekāda policijas slēdziena – kurš ir vainīgs.

Tā mašīna man trīs nedēļas stāv sētā, tās emocijas ir diezgan sliktas. Braucu pie ārstiem, kuri secina, ka man ir smadzeņu satricinājums, sasitumi, emocionālā trauma. Šī smadzeņu satricinājuma dēļ mana pasaule bija pilnībā apstājusies uz divām nedēļām.

Tad es sāku šo cīņu, jo, manuprāt, daudzas policijas nianses šajā gadījumā varētu vienkārši atrisināt, pastāstot par lietu, kur mēs esam.

Tā mašīna man stāv trīs nedēļas sētā, nevienam nekas neinteresē, samaksāju treilerim, lai to pārved citā vietā, lai nestāv acu priekšā, jo nevienam neinteresē, kas ar to notiek, ne atlīdzība, nekas.

Es, protams, pats zvanīju policijai, viņa man neatbild, tad saka, ka atzvanīs četros. Nākamajā dienā es sāku policijai rakstīt iesniegumus, lai man vispār ļauj iepazīties ar lietas materiāliem, jo līdz pat šim brīdim es neesmu redzējis, es neesmu pratināts.

Līdz šai dienai es pat neesmu saticis nevienu policistu, pie manis neviens nav bijis. Policija man nav sniegusi pat vienkāršu izskaidrojumu, cik ilgi, kas, kur, kas jādara!"

Mārtiņš neslēpj, ka šobrīd viņam interesē, lai tiktu atlīdzināts automašīnas bojājumi un izmaksas par veselības izmeklējumiem. Un pats galvenais – vai viņam vispār kas tiks atlīdzināts: "Man nekas nav zināms, un tas mani ļoti moka! Rētas būs sadzijušas, veselība kaut cik atkopusies, bet nav jau tam avārijā cietušajam cilvēkam skaidrības, vai ko atmaksās.

Tas ir tik drausmīgi, ka man ir jāgaida, jāraksta kaut kādi iesniegumi, kuru atbildi ar tekstu, ka notiek izmeklēšana, saņemu 30 dienu laikā.

Man ir jautājums – ko mēs meklējam, izmeklējam? Ir krimināllieta, labi, bet jūs taču varat iedot slēdzienu, lai tā lieta tālāk risinās. Tik grūti šajā birokrātijā, ka man kā cietušajam jāņemas, kaut kas jāmeklē. Es šo visu gribu pacelt gaismā, lai parasts cilvēks, kurš avarē, kurš pat nejūtas vainīgs, nevienu nevaino, tikai lūdz, lai samaksā to, kas pienākas. Tas nenotiek! Man nav lietu skaidrības! Nākamais ir prokuratūra!

Es pat shēmu neesmu redzējis šai avārijai, neko vispār neesmu kopš avārijas ne redzējis, ne parakstījis, lai šī lieta vispār ietu uz priekšu.

Man ir cilvēki sasūtījuši pierādījumus, ka policija šādas lietas velk gadiem. Kopumā kaut kas nav riktīgi! Man gribas tikai dialogu! Tā neziņa tā izpumpē vairāk nekā rētas!

Mana ticība policijai šobrīd ir baigi sagrauta."

Mūziķa automašīna bija arī aprīkota ar video reģistratoru, taču par tajā esošās atmiņas kartes atrašanās vietu Mārtiņš joprojām nav informēts.

Mārtiņš ir apņēmības pilns: "Es nepadošos!"