Runājot par mīlestības izvēli un tās īstumu, Ieva meistarīgi salīdzina to ar lecienu tukšumā – no augsta torņa Kandavas peldbaseinā. Tas ir stāsts par drosmi, spītību un neizbēgamu bailēm, kas pavada lielus lēmumus. Un arī par to, kā sabiedrība vienmēr būs izsalkusi skatītāja lomā.
"Reiz es nolēcu no augsta torņa Kandavas peldbaseinā (torņa garums ir 10 m). Es domāju – tur taču ir tikai bišķiņ. Ejot augšā, es saprotu, ka tas augstums tomēr ir. Es to saprotu, bet es lejā teicu, ka visu varu, visu protu, man vajag pašu augstāko. Es uzkāpu pašā augšā un es saprotu, ka kājas trīc un sirds trīc pie papēžiem, bet es taču nevaru parādīt, es taču esmu pašpārliecināts skuķis. Es nolēcu. Es pa īstam nolēcu un nodomāju – jēziņ, kā es to izdarīju.
Un tagad tu man jautā, kā mēs viens otru izvēlējāmies. (Smejas). Es domāju, ka tad, kad viens otru izvēlējāmies tas būs tā vienkārši. Bet tad... Tad bija tie īstie pārbaudījumi, es domāju, ka Māris saskārās ar lielākiem pārbaudījumiem šajā stāstā.
Štrunts ar mani, bet sabiedrībai ir vajadzīgs ēdiens. Un sabiedrība ēd.
Māris ir mans drosminieks un viņš to visu tver viegli. Viņš dara savu dzīvi un es daru savu, mēs viens otru atbalstām. Es varu ar viņu tikai lepoties un pateikties par viņa padomu un plecu. "
Ieva jau iepriekš atklājusi, ka deja bijusi tā, kas savedusi abus kopā. Viņa paskaidro: "Burtiskā nozīmē – soli pa solim."
Un vārdu salikumu "soli pa solim" Ieva izmanto visai bieži, arī šajā sarunā viņa uzsver, cik tas ir jēgpilns: "Jā, citreiz mēs steidzamies, mēs skrienam. Neuzticamies procesiem, bet mums tiem ir jāuzticas. Ja mums šķiet, ka mēs visu kontrolējam savā dzīvē, mums taisnība, mums šķiet."
Ir ļoti daudz procesi ikdienā, ar kuriem dzīvojam un tos nekontrolējam, bet mēs tos pieņemam par pašsaprotamiem. Mēs nekontrolējam laikapstākļus, nekontrolējam ķermenī noteiktās izmaiņas un procesus.
Mēs to visu pieņemam kā tādu pašsaprotamu lietu, bet mēs ne vella nekontrolējam.
Mēs pat sūdu, es atvainojos, aiz naga nekontrolējam. Es tā trivializēju.
Soli pa solim ir ļoti jēgpilns vārdu salikums, kurā vajadzētu ikvienam dziļāk padomāt. Cik interesanti, es aizdomājusies par to, cik vistas olā ir daudz barības vielu, precīzi tik – ne vairāk, ne mazāk – lai cālis varētu attīstīties precīzi tāds, kāds viņš ir vajadzīgs dabai. Ne vairāk, ne mazāk. Un tu nedrīksti stāvēt un palīdzēt, jo, ja tu palīdzēsi viņam izšķilties, viņš būs kroplis. Tu esi par to aizdomājusies, cik daudz daba par to ir padomājusi – soli pa solim.
Viņam jābūt tur gatavam savam spēkam un enerģijai, prasmei un jāgrib. Mamma un ārējie apstākļi nevar palīdzēt. Viņš izšķiļās stiprs. Ja mēs palīdzam, viņš izšķiļās kroplis. Procesiem ir jāuzticas, kāpēc mēs domājam, ka esam gudrāki par dabu. Kādi mēs esam muļķi! Nav jābaidās mainīties.
Ak, kā mūs dzen tajos kompleksos! Nu, piemēram, "jūs novecojat!" Nu nē. Es zinu daudz 20 gadus vecus jauniešus, bet viņi jau ir veci Viņi ir neinteresanti, veci, sapuvuši, viņi smird. Un es zinu 50+ cilvēkus, kuriem gribas pieskarties, jo viņi strāvu dod, liekas, ka no viņa dzīvību var paņemt! Viņš ir enerģijas pilns, viņš grib dot pasaulei. Lūk, tā ir dzīve! Mēs novecojam prātā, viss pārējais ir pārmaiņu procesi, un tas ir skaisti. Es noteikti varu šodien vairāk nekā tad, lai gan toreiz man šķita, ka cilvēki tik ilgi nedzīvo."
Pilnu interviju ar Ievu Branti skaties 1188play sadaļā "Un tā tas sākās", spiežot šeit.
Foto: 1188.lv