Jūs lietojat novecojušu pārlūkprogrammu, lapas funkcionalitāte var nedarboties. Mēs iesakām atjaunot Jūsu pārluprogrammu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas

Grūtniecība pusaudža vecumā. Trīs patiesas pieredzes stāsti

Grūtniecība pusaudžu vecumā. Šķiet tas ir katrs jaunu meiteņu vecāku lielākais bieds. Neskatoties uz to, ka informācija par drošu seksu un izsargāšanos pieejama ik uz soļa, jaunām meitenēm grūtniecība turpina iestāties. Statistika liecina, ka 2021. gadā Latvijā dzemdējusi 101 viena nepilngadīgā. Līdzīgs ir arī pārtraukto grūtniecību skaits nepilngadīgām meitenēm. Aiz šiem skaitļiem slēpjas stāsti. Reizēm ļoti skaudri un emocionāli.

Alise 24. gadi, dzemdēja 15 gadu vecumā – Paliku stāvoklī īsi pirms 9. klases sākuma. Seksuālas attiecības man bija bijušas vien pāris reizes. Vasarā biju iepazinusies ar puisi. Tolaik viņam bija 17 gadu. Likās, ka lielākas mīlestības pasaulē nemēdz būt. Rozā brilles uz acīm un visa pārejā pasaule neeksistēja. Kad sapratu, ka esmu stāvoklī, vispirms pateicu savam draugam. Viņš bija šausmās. Lūdza, lai nevienam nesaku un mēģinu kaut kā sarunāt abortu. Par šādu attieksmi biju šokā. Skaidrs, ka nekādu abortu tāpat vien sarunāt nevar. Bija jāatzīstas mammai. Man bija bail un ļoti kauns. Mamma gan manīja, ka esmu palikusi nomākta. Pēc kārtējās izprašņāšanas atzinos, ka esmu stāvoklī. Protams mamma bija šokā, arī tētis. Uzstāju, ka gribu veikt abortu, jo arī bērna tēvs tajā laikā jau mani klaji ignorēja, visa mīla bija pagaisusi. Aizejot pie ārsta gan izrādījās, ka abortam jau kādu laiku ir par vēlu. Iestājās vēl lielāks šoks. Visai mūsu ģimenei. Tagad paldies varu pateikt mammai, kura ātri saņēmās, pieņēma faktu un cik tas bija viņas spēkos- mēģināja atbalstīt. Īsi pirms devītās klases izlaiduma piedzima mana meitiņa. Eksāmenus man izdevās gana veiksmīgi nokārtot. Gadu izlaidu un tad iestājos vakarskolā. Nekādā gadījumā nevaru teikt, ka bija viegli. Ātri vien sapratu, ka bērns nav nekāda lellīte. Arī sabiedrības attieksme nebija tā jaukākā. Bērna tēvs atteicās atzīt savu meitu. Mūsu ģimene arī neuzstāja. Savu meitu viņš nav saticis nevienu reizi dzīvē. Bet mana meitiņa ir mans un manu vacāku prieks un acuraugs. Viņai jau gandrīz desmit gadu. Protams, ka lielu daļu audzināšanas uzņēmās mani vecāki, bet arī man ar meitu ir lieliskas attiecības. Šobrīd ar meitu dzīvojam divatā, esmu pabeigusi augstskolu man ir stabils darbs un cerams, ka kādā brīdī man izdosies satikt arī savu īsto un vienīgo.

Inese. 30. gadi. Stāvoklī palika 16 gadu vecumā, veica abortu – teikšu kā ir. Paliku stāvoklī ļoti neapdomīgi ar tikko iepazītu puisi. Viņš bija jau pilngadīgs. Neko citu īsti par viņu nezināju. Vēl tikai to, ka viņš bija glīts un šarmants. Pēc mūsu intīmā sakara nekādus turpmākus kontaktus neuzturējām. Es gan būtu gribējusi, bet puisim šādas vēlmes nebija. Kad sapratu, ka esmu stāvoklī maigi izsakoties – biju šokā. Sameklēju šo puisi, izstāstīju. Viņš bija vismaz tik laipns, ka iedeva naudu abortam. Nācās izstāstīt arī mammai. Viņa raudāja, lūdzās, lai es paturu bērnu, jo baidījās, ka varu kļūt neauglīga. Bet es vairāk par visu baidījos paturēt bērnu. Beigās mamma piekrita abortam. Fiziski tas nebija nekas traks, bet psiholoģiski jutos sagrauta. It kā jau pati to bērnu negribēju… Rādījās murgi, sākās ēšanas problēmas. Paldies mammai, kas ātri noreaģēja. Gāju pie psihologa. Ar laiku situācija uzlabojās. Tiesa gan – izvairījos no kontaktēšanās ar vīriešiem. Ar savu vīru iepazinos vien 28. gadu vecumā. Diezgan ātri aprecējos un par lielu atvieglojumu man un mammai – ātri paliku arī stāvoklī. Vēl piedevām ar dvīņiem. Kad piedzima mazie, pa īstam sapratu, ko esmu izdarījusi. Tas taču bija dzīvs bērniņš. Vēlreiz gāju terapijā. Šobrīd šķiet, ka viss ir kārtībā. Savā ziņā gan priecājos, ka man ir dēli, nevis meitas.

Sintija, 17. gadi, dzemdēja 15 gadu vecumā – Protams, ka grūtniecība nebija plānota. Paliku stāvoklī no savas pirmās mīlestības. Kad uzzināju, ka gaidu bērnu, baidījos to savam draugam teikt, jo likās, ka viņš mani noteikti uzreiz pametīs. Taču tā nebija. Vienojāmies, ka abi kopā pateiksim gan maniem, gan viņa vecākiem. Tāpat arī vienojāmies, ka lai tur vai kā- bērniņu mēs paturēsim. Manam puisim tolaik bija 17 gadu un viņš mācījās 12. klasē. Skaidrs, ka visi vecāki bija šokā un dusmīgi un ne mani, ne puiša vecāki bērna saglabāšanu neatbalstīja, taču mēs palikām pie sava. Ar laiku vecāki sāka aprast ar šo faktu. Uzsākām kopdzīvi pie puiša vecākiem. Viņi arī mūs tolaik uzturēja. Kad piedzima mazā, atmaiga arī mana mamma un sāka palīdzēt gan materiāli, gan ar auklēšanu. Es sāku mācīties tālmācībā, puisis pēc vidusskolas beigšanas un pilngadības sasniegšanas aizbrauca strādāt uz Norvēģiju, lai varētu uzturēt mūsu ģimenīti. Šobrīd tiekamies visai reti, bet ceru, ka pavisam drīz arī mēs ar meitiņu varēsim pārvākties pie viņa un dzīvot visi kopā. Mēs ļoti mīlam savu mazo un gribam apprecēties un kad būsim iekārtojušies dzīvē, noteikti gribēsim vēl bērnus.

Lai arī:

Dzimšanas apliecībā tēva vietā strīpiņa. Ko tas nozīmē bērnam?

Kāpēc Elīna Didrihsonei ar vīru nebija intīmu attiecību līdz kāzām?


Noskaties arī video ar Tatjanas Mackevičas atklāto stāstu par dzemdībām 15 gadu vecumā
Šī raksta tēmas
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Saturs turpināsies pēc reklāmas

Tev varētu patikt

Ielādējam...

Loading...
Loading...
Loading...
Loading...
Saturs turpināsies pēc reklāmas